Valstu nacionālo tiesību sistēmu, nosaka tās vēsturiskie, sociālekonomiskie un politiskie apstākļi, valsts iekārta, pārvaldes režīms, kā arī iedzīvotāju uzskati, reliģija un dzīvesveids. Šie apstākļi var būt radniecīgi gan konkrētam reģionam, gan valsu grupai, kā rezultātā var veidoties radniecisku nacionālo tiesību sistēmu kopas. Pastāv uzskats, ka mūsdienu pasaulē pastāv septiņi šādi tiesību loki jeb saimes: * kontinentālās Eiropas (romāņu -ģermāņu), * anglo – amerikāņu ( anglosakšu), * sociālistisko tiesību, * islama tiesību, * Austrumāzijas, * hinduistisko tiesību un * Āfrikas tradicionālo tiesību loks. Iekarojumu, revolūciju, apvērsumu vai radikālu konstitucionālo reformu rezultātā var būtiski mainīties valsts nacionālo tiesību sistēma, kā arī var notikt to iekļaušana citā tiesību saimē vai sistēmā. Ja nacionālā tiesību sistēmā ir dažādu tiesību loku elementi, veidojas, tā sauktā, jauktā tiesību sistēma, pie kuras var tikt pieskaitīta arī patreizējā Latvijas tiesību sistēma.1
Pēc neatkarības atgūšanas1990.- 1991.gadā Latvija īsā laikā pārgāja no totalitāras padomju sabiedriski politiskās iekārtas uz plurālistisku, demokrātisku sabiedriski politisko iekārtu. Valsts dzīvē tas bija politisks lūzums. Latvijas tiesību sistēma šobrīd atrodas pāreja periodā no sociālistiskā (padomju) uz rietumu (kontinentālās Eiropas) tiesību loku, kas ir loģiska konsekvence politiskās sistēmas maiņai…