Dzimtbūšanas atcelšana Latvijas teritorijā.
Iesākumā jāmin, ka dzimtbūšanas atcelšana nenotika visā Latvijas teritorijā vienlaicīgi, katrā reģionā šis process bija atšķirīgs, arī laiks atšķiras. Līdzīgāk tas bija Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē; Latgalē, tā kā tā ietilpa pārpoļotajā un Krievijas cariskajai varai tiešāk pakļautajā Vitebskas guberņā, tas notika vairāk kā 40 gadus vēlāk nekā parējā Latvijas teritorijā.
Dzimtbūšanas atcelšana Kurzemē un Vidzemē.
Vācu muižnieku nospiestības nogurdināti un par tiesībām cīnīdamies, 1802. gadā zemnieki sarīko nemierus Kauguru muižā, sākas plašākas sadursmes starp zemniekiem un muižniecību.
Krievijas tronī nesen kā nācis cars Aleksandrs I, kas vēlas izdarīt zināmus uzlabojumus savā valstī. Ar cara atbalstu zemes padomnieks Fīdrihs Zīverss ierosina Vidzemes landtāgā pieņemt sevišķus noteikumus zemnieku labā. Muižnieki neuzdrošinās pretoties cara gribai. Tādā kārtā 1804. gadā izsludina „Vidzemes zemnieku likumu”.
Tas izbeidz muižnieku patvaļu Vidzemē un nodrošina zemniekiem tiesības, kādas tiem bija zviedru karaļa Kārļa XI laikā. Turpmāk tikai ar tiesas spriedumu zemnieku drīkst izlikt no mājām. Muižniekiem noliedz tirgoties ar ļaudīm. Zeme tiek pārmērīta, nodevas noteiktas un ierakstītas vaku grāmatās. Pagastos un draudzēs nodibina tiesas ar zemnieku tiesnešiem. Zemnieks var sūdzēties par muižnieku līdz pat galma tiesai. Kaut arī zemnieki nedrīkst muižas novadu atstāt, šis likums paver tiem ceļu uz turību un no nodrošinātu dzīvi.
Tomēr zemniekus tas neapmierina, jo visiem tajā laikā prātus aizņem domas par pilnīgu brīvību. Arī muižnieki nav apmierināti ar pārmaiņām, un drīz vien atrod kādu ļoti labu izeju – 1804. gada likumam, par nožēlu zemniekiem, ir īss mūžs.
1816. gadā izsludina „brīvlaišanu” Igaunijā. Vācu muižnieki Latvijā redz, ka viņu kārtas brāļiem Igaunijā ir izdevies ārkārtīgi ienesīgs veikals. 1817. gadā pieņem likumu par zemnieku brīvlaišanu Kurzemē, bet 1819. gadā – Vidzemē.
…
