Latvijas Tautas padomes un Pagaidu valdības darbība (1919.-1920.)

Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome(turpmāk tekstā LPNP), kas darbojās Valkā un Pēterpilī, un Demokrātiskais Bloks, kura sēdeklis bija Rīgā, līdz 1918.gada rudenim bija jau plaši pašķīruši ceļu latviešu tautas neatkarības domai. LPNP Ārlietu nodaļa, dodama savam delegātam Z.Meirovicam līdz pilnvaru, lai tas varētu Sabiedrotos pārliecināt par suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību, 1918.g. 12. jūlijā apzīmēja Nacionālo Padomi pa Latvijas augstāko valsts iestādi. Tanī paša laikā Šveicē izdotos izdevumos Nacionālā Padome saukta par Latvijas augstāko autoritāti. Sakari bija nodibināti arī ar citām Eiropas valstīm.
Angļu ārlietu ministrs Arturs Džēmss Balfūrs jau 1918.g. 23. oktobrī oficiāli paziņoja Viņa Majestātes vārdā LPNP delegātam Zigfrīdam Meirovicam Latvijas de facto atzīšanu un to vēl rakstveidā apstiprināja tā paša gada 11. novembrī, apzīmējot LPNP par de facto neatkarīgu un publiski tiesisku iestādi un Z.Meirovicu par neoficiālās Latvijas pagaidu valdības pārstāvi. Bija sankcionēta arī neoficiālas Latvijas sūtniecības(Letish Legation) darbība Londonā. No Balfūra paziņojuma bija nepārprotami redzams, ka Anglija bija atzinusi Latvijas valsts eksistenci jau pirms 1918.gada 18.novembra.
Šos apstākļu ievērojot, rodas jautājums, vai Latvijas valsts pasludināšana nedēļu vēlāk vispār vairs bija vajadzīga. Der tomēr ievērot, ka LPNP, paceldama prasību par neatkarīgu Latvijas Valsti, tīri taktisku un reālpolītisku apsvērumu dēļ atturējās no tūlītējas un formālas valsts proklamēšanas. To mēģināja izdarīt dažas nedēļas vēlāk, bet kā lielinieku režīms, tā vācu okupācijas vara to aizkavēja.
Kad 1918. g. Oktobrī sākās sarunas par LPNP un Demokrātiskā bloka darbības apvienošanu, nekas nevarēja būt izdevīgāki, kā Nacionālās Padomes paplašināšana, jo Sabiedrotie šo latviešu pārstāvību pazina un viņu valstsvīri un diplomāti bija ar to jau sadarbojušies.…