Raugoties pagātnē caur olimpisko tālskatu, pasaules sporta vēsturi vairs nevar uzrakstīt bez 18 latviešiem, kas 52 gadu gājumā - no 1912. gada Stokholmā līdz 1964. gadam Tokijā izcīnījuši 24 olimpiskās medaļas.
Šo olimpisko laureātu vidū ir 16 vīriešu un divas sievietes. Viņu panākumi, tuvāk kvalificējot, realizējušies basketbolā, grieķu-romiešu cīņā, paukošanā, brīvā stila peldēšanā, māla baložu šaušanā, šahā, šķēpa mešanā un soļošanā. Latvieši visas medaļas ieguvuši vasaras sporta sacensībās, bet pagaidām bez tām palikuši ziemas olimpiskajās spēlēs.
Zeltu, sudrabu vai bronzu nav izdevies sasniegt arī neatkarīgās Latvijas kādreiz izcilajiem ātrslidotājiem, kaut 1924. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Šamonī Alberts Rumba valstu klasifikācijā Latvijai izcīnīja ceturto vietu, Jānis Andriksons 1935. gadā St.Moricā kļuva studentu pasaules čempions un Alfons Bērziņš 1939. gadā Rīgā pabeidza Eiropas meistarsacīkstes ar uzvarētāja vainagu.
Vienu zelta un divas bronzas medaļas izcīnījis peldētājs Jānis Konrads (Austrālija), pa zelta medaļai - šahists Hermanis Matisons (Latvija) un šķēpa metēja Inese Jaunzeme (PSRS), katrs pa divām sudraba medaļām - basketbolisti Maigonis Valdmanis, Jānis Krūmiņš un Valdis Muižnieks (visi PSRS), viena sudraba medaļa tika šahistam Fricim Apšniekam (Latvija), soļotājam Jānim Daliņam (Latvija), cīkstonim Edvīnam Bietagam (Latvija), peldētājai Ilzei Konradei (Austrālija) un basketbolistam Cēzaram Ozeram (PSRS), divas bronzas medaļas - paukotājam Bruno Habārovam (PSRS) un viena bronzas medaļa - soļotājam Adalbertam Bubenko (Latvija) un šāvējam Haraldam Blauam (Krievija).…