Ievads
Pirms sīkāk aprakstīt Latvijas Republikas Satversmes tapšanas un attīstības gaitu, vispirms būtu jānoskaidro, ko nozīmē jēdziens Satversme, ko tā sevī iekļauj un kāda ir tās būtība, un kāpēc Satversme ir vajadzīga.
Juridisko terminu vārdnīcā termins “Satversme” definēts kā LR Konstitūcija, konstitucionālais pamatlikums. 1 Tātad pirmkārt, jāsecina, ka termins “Satversme” ir Latvijas Republikas konstitūcijas nosaukums. Otrkārt, Satversme ir arī konstitucionālais pamatlikums. Tas nozīmē, ka šis normatīvais akts normatīvo aktu hierarhijas sistēmā ir visaukstāko spēku, jo tas ir pamatlikums. Savukārt termins “Konstitūcija” (lat.constitutio) tiek definēts kā tāda tautas vai valsts tiesību normu un principu sistēma, kurai piešķirts augstākais juridiskais spēks.2 Tātad arī šīs definējums nosaka, ka konstitūcijai ir augstākais juridiskais spēks attiecībā pret citām tautas vai valsts tiesību normām vai principiem. No minētā izriet, ka neviens normatīvais akts vai tiesību princips nevar būt pretrunā ar valsts konstitūciju, tāpēc svarīgi ir konstitūciju izstrādāt kvalitatīvi. Jāpiebilst, ka minētās pamatnormas var nebūt iekļautas vienā rakstiskā dokumentā, bet arī neierobežota skaita un veida aktos u.c. tiesību avotos. Piemērām, Anglijai ir nerakstīta konstitūcija. Pasaulē ir daudzi konstitūciju veidi: rakstītās un nerakstītās, formālas, materiālās u.c.
Konstitūcijas funkcijas ir netikai juridiska rakstura: valsts statusa un formas noteikšana, valsts iekārtas noteikšana, varas dalīšanas principu noteikšana utt., bet arī simboliska, ideoloģiska funkcija, šajā gadījumā - nostiprinot apziņu, ka Latvijas valsts ir neatkarīga, demokrātiska republika. …