Latvijas Satversmes izveidošana

Valsts pastāv jau vairākus gadu tūkstošus, bet vecākā konstitūcija ir radīta tikai apmēram pirms 300 gadiem. Mūsdienās gandrīz katrai valstij pasaulē ir savā konstitūcija. Vārds “konstitūcija” radies no latīņu constitutio ( “lēmums”, “noteikums”, “uzbūve”). Šis termins laika gaitā ir ieguvis īpašu nozīmi. Sākotnēji par konstitūcijām tika deveti Romas imperatora izdoti likumi. Tomēr tas nebija konstitūcijas šā vārda mūsdienu izpratnē.
Vārds “konstitūcija” ieguva savu pašreizējo nozīmi 18.gadsimta beigās pēc Amerikas neatkarības kara un Lielās franču revolūcijas laikā , kad bija pieņemtas ASV Konstitūcija un Francijas Konstitūcija, kuras daudzkārt bija izmantotas par paraugu citām konstitūcijām. Vēlāk arī dažās citās Eiropas valstīs tika pieņemtas konstitūcijas – Spānijā – 1812. gadā, Portugālē 1822. gadā, Grieķijā 1884. gadā, Rumānijā 1866. gadā.






KONSTITŪCIJAS UN TO NOZĪME VALSTS ORGANIZĀCIJĀ



Pašlaik ar vārdu “konstitūcija” apzīmē valsts pamatlikumu (vienu vai vairākus ), kuram ir augstākais spēks un kurš reglamentē valsts un cilvēka savstarpējās attiecības, kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanu, to funkcijas un savstarpējās attiecības.
Konstitūcijām ir raksturīga īpaša valoda un augsta juridiska precizitāte, tomēr konstitucionālo tiesību teorijā nav stingru prasību attiecībā uz to, kas jāregulē konstitūcijā, bet kas var tikt regulēts ar citiem likumiem. Līdz ar to konstitūcijas atšķiras gan pēc apjoma, gan pēc tajās regulētajiem jautājumiem. Tomēr visas konstitūcijas lielākā vai mazākā mērā regulē svarīgākas valsts iekšējās dzīves aspektus, un vairums konstitūciju satur arī cilvēka un pilsoņa tiesības, brīvības un pienākumus (sīkāk sk.shēmu) …