KOPSAVILKUMS
Valsts galvas institūts ir visu mūsdienīgo valstu pārvaldes mehānismu neatņemama sastāvdaļa. Prezidenta reālais statuss un īstenā politiskā loma ir atkarīga no republikāniskās pārvaldes formas un politiskā režīma īpatnībām.
Par valsts galvu pieņemts saukt oficiālu personu, kas kā likums, ieņem formālu augstāko vietu valsts institūtu hierarhijā un pilda augstāko pārstāvniecību valsts iekšpolitikās dzīvē un starpvalstu attiecībās.
Konstitucionālā mehānisma funkcionēšanas prakse un reāli pastāvošā politiskā situācija ievieš nozīmīgas korekcijas Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas prezidenta pilnvaru īstenošanā.
Vislielākā nozīme ir valsts galvas pārstāvniecības funkcijai valstu starptautiskajās attiecībās, jo prezidents saskaņa ar savu statusu tie uzskatīts par savas valsts politikas paudēju, kā oficiāla persona bez speciālas pilnvarošanas nepieciešamības.
Tiek izdalītas divas galvenās tendences:
1) Latvijā novērotas faktiskas, pat formālas prezidenta pilnvaras- valsts pārvaldi veic valdība un valdības vadītājs;
2) Lietuvā ir paplašinātas valsts galvas izpildu varas pilnvaras.
Tādējādi pirmā gadījumā - tā ir faktiskā prezidenta pilnvaras ierobežošana, otrā gadījumā- paplašināšana. Abas tendences ir saistītas ar valdības lomas paplašināšanos mūsdienu pasaulē.
Saskaņā ar „klasiskajām” valsts doktrīnām, valsts galva nenes politisku atbildību. Parlamentārā republikā atbildība par valsts galvas darbību gulstas uz parlamentu, bet prezidentālā republikā valsts galva ir valdības vadītājs un viņš nav atbildīgs parlamenta priekšā.
Daudzu valstu konstitucionāli likumiskā doktrīna uzskata valsts galvas institūtu par nacionālās vienotības garantu, kurš vienlaicīgi nodrošina valsts orgānu pēctecību, stabilitāti, sadarbību.
Parlamentāras republikas prezidents nav nodrošināts ar pārvaldes varu un neieņem aktīvu dalību valsts pārvaldē. Tas, galvenokārt, izpilda tikai valsts pārstāvniecības funkcijas. Prezidentālās republikās valsts galva iz vairāk pilnvarots valsts politiskā pārvaldē. Tam ir dotas iespējas ietekmēt likumdošanas procesus, piešķirta reglamentējošā vara, būtiskas bruņoto spēku vadības priekšrocības, ietekme pilsoniskās administrēšanas vadībā.
Prezidenta pilnvaras gan prezidentālā, gan parlamentārā, gan pusprezidentālā republikā ir noformulētas vienādi, taču patiesībā to izpildē ir lielas atšķirības, kas saistītas ar pārvaldes formas īpatnībām. Pārstāvot valsti iekšēji un ārpus valsts, viņš nozīmē diplomātiskos pārstāvjus, akceptē ārvalstu diplomātus. Prezidenta pilnvaras attiecībā pret parlamentu ir sekojošas. Prezidents nosaka parlamenta vēlēšanas datumu, gadījumā, ja parlaments tiek atlaists pirms termiņa beigām, sasauc parlamentu uz sesijām, izdodot dekrētu pat ja konstitūcijā norādīti parlamenta sanākšanas laiki. Prezidents var pirms termiņa notecējuma atlaist parlamentu, nozīmējot jaunas vēlēšanas, viņš pasludina likumus, izdod normatīvos aktus (dekrētus), kuriem ir likuma spēks, ir veto tiesības. Parlamentārā republikā šādiem aktiem nepieciešama kontrasignācija – attiecīga ministra paraksts. Prezidenta pilnvaras citu augstāko valsts orgānu formēšanā ir šādas prezidents ieceļ valdību patstāvīgi vai pēc partiju vairākuma priekšlikuma nozīmē valdību. Prezidenta pilnvaras un tiesības ārkārtējos gadījumos, viņš ir tiesīgs pasludināt ārkārtas stāvokli valstī, karu, blokādes stāvokli, saskaņā ar pieņemto likumu. Prezidenta pilnvaras rīkoties ar bruņotajiem spēkiem, pēc konstitūcijas prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks, viņš ieceļ augstāko armijas komandsastāvu, piešķir augstākās pakāpes, atbild par valsts drošību – prezidenta pakļautībā parasti tiek izveidota drošības padome. Valsts prezidents kā augstākā amatpersona valstī ieceļ augstākā ranga bruņoto spēku vadītājus, valsts amatpersonas, Augstākās tiesas tiesnešus. Prezidenta pilnvaras personības tiesiskā statusa noteikšanā. Viņam ir tiesības piešķirt vai iziet no valsts pilsoņa statusa tiesības samazināt sodu vai apžēlot, apbalvot ar valsts ordeņiem, apbalvojumiem un goda rakstiem.
…
