Katrai valstij ir sava tiesību sistēma, un šo tiesību sistēmu veido spēkā esošo normatīvo aktu kopums. Tiesību sistēmā ir noteikta kārtība. Visaugstāko vietu katras valsts tiesību sistēmā ieņem valsts konstitucija, atstājot aiz sevis parlamenta pienemtos likumus un pārējos normatīvos aktus, kuri tiek ierindoti atkarībā no normatīvo aktu izdevēja stāvokļa valsts varas institūciju skalā.
Konstitūcija – valsts pamatlikums, kuram ir augstākais juridiskais spēks un kurš reglamentē valsts un cilvēka savstarpējas attiecības, kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanu, to funkcijas un savstarpējās attiecības.
Valsts izveidotajā tiesību sistēmā neviens likums nedrīkst būt pretrunā ar konstitūciju jeb Satversmi, un savukārt neviens normatīvais akts nedrīkst pārkāpt likumu. Taču dzīvē gadas visādi un nevar būt izslēgta iespējamība, ka likumdevējs apzināti vai neapzināti varētu kļūdīties pieņemot likumus. Dzīvē ir bijuši un neapšaubāmi būs tādi gadījumi, kad pieņemtais likums būs pretrunā ar konstitūciju, un savukārt pieņemtie normatīvie akti neatbildīs spēkā esošajiem likumiem. Protams, ideālākais variants būtu tāds, ja likumdevējs nepieļautu šādas ļoti būtiskas kļūdas. No tā mēs varam secināt, ka likumdevējs savā profesionālajā darbībā ir ļoti tālu vēlamā ideāla.
Tātad rodas vajadzība pēc īpašas institūcijas, kas nodarbotos ar jautājumu par likumu atbilstību Satversmei un normatīvo aktu atbilstību likumiem. Interesanti jautājumu par Satversmes tiesas nepieciešamību ir parādījis un izskaidrojis A. Gārša.
…