Viens no grūtākajiem uzdevumiem rakstot šo darbu bija tieši tēmas izvēle. Visas tēmas likās ļoti interesantas un bija grūti izvēlēties to “labāko”. Tad es sāku domāt, lai cik bēdīgi tas nebūtu, ka par mūsu valsts Satversmi es zinu ļoti maz un varbūt ir pēdējais laiks ar to kārtīgi iepazīties. Kas gan es būtu par juristu, ja nezinātu savas valsts galveno likumu.
Mana iepriekšējā saskare ar mūsu valsts Satversmi ir bijusi niecīga. Jā es to esmu turējusi savās rokās, lasījusi, centusies tajā iedziļināties, bet tas arī viss. Šo argumentu var uzskatīt par galveno, kas noteica tieši šīs tēmas izvēli.
Mans mērķis rakstot šo darbu ir izpētīt kā LR Satversmes tika izveidota, kādi ir tās svarīgākie noteikumi, tās darbība un kā Satversmē ir iedzīvināti konstitucionālie pamatprincipi.
Sava darba pamatā es izmantošu Kārļa Dišlers rakstīto par LR Satversmi un to visu papildināšu ar informāciju, ko var gūt no laikrakstiem, juridiskajiem žurnāliem u.c. avotiem. (Lai vieglāk būtu atšķirt manas domas no citu autoru domām, es savas - rakstīšu slīpajā drukā.)
K. Dišlers aprakstot Satversmes projektu raksts: Savās piezīmēs iziešu no tiem principiem, kuri likti mūsu konstitūcijas projekta pamatos. Tie ir demokrātisma un tautas suverenitātes principi; viņi atrodas mūsu projekta pašos pirmajos pantos:
“1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”
Tie ir tie paši principi, kuri ir atrodami jau “deklarācijā par Latvijas valsti” (Pieņemta no Satversmes Sapulces 27. maijā 1920.g.), tātad tie nav tikai projekta principi, bet jau atzīti un galīgi pieņemti principi, uz kuriem jau uzbūvēta mūsu pastāvošā pagaidu konstitūcija.
Bet protams, ka konstitūciju nevar būvēt vienīgi uz abstraktiem principiem; viņa jau taisni tiek sastādīta ne tamdēļ, lai paliktu uz papīra, kur viņu, varbūt, vēl nākošās paaudzes varētu lasīt kā kādu mākslas darbu, - nē, viņa tiek radīta, lai tiktu izvesta dzīvē, lai apmierinātu tagad pastāvošās dzīves vajadzības.
Par tautas nobalsošana K. Dišlers saka: Latvija katrā ziņā pieder pie tām valstīm, kur tautas nobalsošanu būtu tehniski grūti izvest; tāpēc konstitūcijas projekts pareizi, saskaņā ar saviem pamatprincipiem, atzīst arī tautas tiešu piedalīšanos likumdošanā: “Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī satversmē paredzētā kārtībā un apmēros”.
Tautas piedalīšanās likumdošanā var parādīties divējādi: likumu ierosināšanā, un likumprojektu nobalsošanā. Kas attiecas uz likumprojektu izstrādāšanu, tad sabiedrība pati tur gan var ņemt neformālu dalību dažādos veidos ( sapulcēs, presē ). Likuma ierosināšanas tiesības tautai, tā sauktā tautas iniciatīva, mūsu projektā ir paredzēta 76.p.: “Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu satversmes grozījumu projektu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.” Te mums jāatzīmē: 1) iniciatīvas tiesības apmērs pēc satura, un 2) pilsoņu skaits, kāds ir vajadzīgs, lai iniciatīvas tiesības realizētu. Tautas iniciatīvas tiesības, pēc mūsu projekta, attiecas tikai uz Satversmes, t.i. konstitūcijas likumiem, bet ne uz likumiem vispār, ne uz tā sauktajiem vienkāršajiem jeb parastajiem likumiem.…
