Tikai 1940.gada 23.aprīlī Latvijas valdība pieņēma Valsts aizsardzības likuma projektu, kas stājās spēkā 15.maijā. Šis likums aizstāja 1932.gada 9.decembra likumu par bruņoto spēku virspavēlniecību un 1939.gada 7.oktobra pagaidu likumu par valsts aizsardzību, kā arī visus bijušos Krievijas likumus un noteikumus kara resora jautājumos, kas bija spēkā Latvijā. Ar Valsts aizsardzības likumu valsts aizsardzības sistēmā iekļāva visas valsts, pašvaldību un civiliestādes, kameras un organizācijas un uzņēmumus, kā arī visus pilsoņus.
Saskaņā ar jauno likumu armijas komandieris bija pakļauts tieši valsts prezidentam kā Bruņoto spēku augstākajam vadonim, bet budžeta un saimnieciskajos jautājumos arī kara ministram. Robežsargu brigāde un Aizsargu organizācija (arī ietilpa Nacionālie bruņotie spēki) bija pakļauta armijas komandierim militāri. Valsts prezidents bija ne tikai valsts bruņoto spēku, bet arī valsts aizsardzības augstākais vadonis, pārzinot visus resursus.
Saskaņā ar 1932.gada likumu bruņoto spēku virspavēlnieks būtu pakļauts valsts prezidentam tikai kara darbības jautājumos, bet valsts pārvalde būtu ministru kabineta kontrolē. Bruņoto spēku virspavēlnieks būtu kara kabineta loceklis.(...) Pēc 1940.gada likuma virspavēlniekam vairs nebūtu tiešu saistību ar ministru kabinetu, bet vienīgi ar valsts prezidentu.
Latvijas bruņoto spēku pārvaldīšanai, apgādei un sagatavošanai karam 1918.gada 22.novembrī nodibināja Tautas apsardzības ministriju, ko 1922.gadā pārdēvēja par Kara ministriju. (...) Kara ministrija bija sadalīta tai tieši pakļautās iestādēs un armijas komandierim pakļautajās daļās un iestādēs. Valsts pirmajos gados Kara ministrijai tieši pakļautās iestādes bija Sekretariāts, Galvenā intendantūra, Bruņošanās, Kara sanitārā, Kara tiesu un Budžeta un Kredītu pārvalde, kā arī vairāki autonomi uzņēmumi – Arsenāls, Armijas spiestuve, Armijas spiestuve, Armijas ekonomiskais veikals, Galvenā artilērijas noliktava un Galvenās intendantūras darbnīcas.(...) 1940.gada 30.aprīļa likums būtiski ierobežoja kara ministra varu un uzdevumus. Saskaņā ar šo likumu kara ministrs armiju vairs tieši nepārzināja. Viņš tieši pārzināja tikai kara ministriju un veica valsts prezidenta un ministru prezidenta norādītos uzdevumus bruņoto spēku saimnieciskajā nozarē. Saskaņā ar jauno likumu, armijas komandieris bija padots tieši ministru prezidentam. Tikai budžeta un saimnieciskajos jautājumos armijas komandieris bija pakļauts kara ministram. Likums novērsa kara ministra iejaukšanos tādās valsts aizsardzības problēmās, kas skāra armijas komandierim padoto nozaru jautājumus.(...) Kara ministram tomēr bija atstātas ļoti plašas tiesības izstrādāt noteikumus iestāžu un dienesta personu darbībai, pienākumiem un tiesībām, bet noteikumiem tomēr bija nepieciešama valsts prezidenta piekrišana.…