Ir zināms, ka pasaulē eksistē divas tiesību sistēmas: starptautiskās tiesības un valstu iekšējās jeb nacionālās tiesības.1 Valstu iekšējās tiesības pauž kādas vienas valsts gribu, bet starptautiskās tiesības ir vairāku valstu gribas saskaņošanas rezultāts.
Latvijas Republikas Krimināllikuma 9.nodaļā paredzēta atbildības par noziedzīgiem nodarījumiem , kas apdraud valsts, sabiedrības un atsevišķu personu intereses. Pārsvarā tie ir sevišķi smagi noziegumi, kas apdraud mieru visai cilvēcei un tās drošībai. Veidojot pantu dispozīcijas, ņemtas vērā vairākas svarīgas starptautiskās konvencijas, kam Latvija ir pievienojusies.
Starptautiskie noziegumi ir divu veidu:
Starptautiskie noziegumi;
Starptautiskā rakstura noziegumi.
Starptautiskās krimināltiesības ir starptautisko publisko tiesību nozare, kuras principi un normas regulē valstu un starptautisko organizāciju sadarbību cīņā ar noziedzību un kuras mērķis ir aizsargāt starptautisko tiesisko kārtību no starptautisko tiesību subjektu noziedzīgiem apdraudējumiem, nosakot vainīgo fizisko personu kriminālatbildību un valstu atbildību par starptautisku noziegumu un starptautiska rakstura noziegumu izdarīšanu.1
Pati ideja par starptautiskajām krimināltiesībām radās 19.gs. beigās un 20.gs.sākumā. Uz šo momentu par starptautiskajām krimināltiesībām saprata tikai šauru krimināltiesību normu virkni, kuri regulēja tādus jautājumus kā krimināltiesību spēks telpā, tiesiskās palīdzības snigšana, noziedznieku nodošana kādai ārvalstij.
Daudzi zinātnieki uzskata, ka starptautisko tiesību sākums var būt tikai no parādību definējumiem.2 Jo, piemērām, pat pašlaik, ES dalībvalstis nav definējuši agresijas jēdzienu un kā rezultāts, reālas agresijas gadījumā, tie nevar uz to reaģēt. Tiktāl no politikas, jo mūsu jautājums skar tieši krimināltiesības.
1910.gadā profesors Mailijs (Meili) definējis starptautiskās krimināltiesības kā juridisku normu komplekss, kas izriet no fakta, ka saukt pie atbildības par noziedzīgu darbību var cita politiski neatkarīga valsts.3 Tomēr es nepiekrītu šādam definējumam, tas ir novecojis. No šī definējuma izriet, ka kādai valstij vienmēr ir pārākums par otru. Praksē tas arī ir, tomēr mūsdienās pat teorētiski tas nedrīkst pieļaut, jo ir pieņemts, ka pārākums ir starptautiskajām tiesībām4, tad no tā varam secināt, kā arī starptautiskajām organizācijām ir pārākums pār nacionālajām valstīm un neviena valsts nevar pieprasīt no citas izdot savus pilsoņus.…
