Latvijas Republikas Civillikums

3.2. Ģimenes tiesības
Jauninājumi ģimenes tiesībās bija nepieciešami, jo līdz 20.gadsimta sākumam zem viena jumta parasti dzīvoja divu un vairāk paaudžu radinieki ( tas bija nepieciešams, lai uzturētu saimniecību un pārtiktu), bet vēlāk sāka veidoties ģimenes mūsdienu izpratnē: kad vecāki gādā vien par saviem nepilngadīgajiem bērniem un retajos gadījumos dzīvo kopā ar gados vecajiem vecākiem.
1937.gada Civillikums beidzot atzina sievieti par līdzvērtīgu partneris blakus vīrietim. Precīzāk, jaunais likums to deklarēja, taču realitātē tas vēl nedarbojās pilnā mērā. Sievietei izdevās izkļūt no tēva vai vīra varas, bet par dzimumu līdztiesību runāt vēl bija pāragri. Visas likuma normas bija sastādītas tādā garā, ka, piemēram, šī: „ja sievai nav rakstisku pierādījumu par kustamās mantas piederību viņai, tad pieņemams, ka tā pieder vīram, kamēr ieinteresētas personas nav pieradījušas pretējo” .
Apakšnodaļā par laulāto mantiskām attiecībām var izlasīt sekojošo: „...vīram visā laulības laikā vienam pašam pieder tiesība pārvaldīt un lietot visu sievas mantu, -- kā pirms laulības viņai piederošo, tā arī laulības laikā iegūto, izņemot viņas atsevišķo mantu (90.p.)”, ka arī „sieva bez vīra piekrišanas nevar rīkoties ar mantu, kas atrodas vīra pārvaldībā un lietošanā. Darījumi, ko sieva noslēgusi bez vīra piekrišanas par šo mantu, nav spēkā” (92.p.) .
Taču arī vīram bija likuma noteiktie pienākumi, piemēram, būt gādīgam saimniekam par savu mantu, dot atskaites sievai par ģimenē esošām vērtībām.
Strīdīgos jautājumus par autoritāti likums noteica tēvu. Bērnu audzināšanā abi vecāki tika atzīti līdzvērtīgi. Pilngadību cilvēki, saskaņā ar jaunā likuma normām, sasniedza 21 gadu vecumā.
…