Vairums tolaik Latvijā spēkā esošo likumu bija noveco¬juši un Latvijas situācijai nepiemēroti.
Tomēr vissliktākā situācija bija ar Civillikumu. Lat¬vijā nepastāvēja vienots Civillikums, bet gan daudzi un dažādi partikulāri un lokāli likumi. Atsevišķi likumi bija ne vien Latgalei un pārējai Latvijas daļai, bet arī laukiem un pilsētām.
Pirmā komisija jauna likuma izstrādāšanai tika izvei¬dota jau 1920. gada beigās. Pēc tam tika dibinātas vēl vairākas darba grupas, kas tikai pārstrādāja un pielāgoja novecojošos normatīvos aktus.1
Tas tika izstrādāts pēc Vācijas Civilkodeksa (1896.g.) parauga un sastāv no Ievada un 4.daļām: 1. Ģimenes tiesības; 2. Mantojuma tiesības; 3. Lietu tiesības; 4. Saistību tiesības.
Līdz ar Civillikuma stāšanos spēkā Latvijā tika likvidēts privāttiesību partikulārisms, jo spēku zaudēja Krievijas Likumu kopojumā un Baltijas Vietējo likumu kopojumā iekļautās civiltiesību normas, Vidzemes un Kurzemes zemnieku likumi un citi normatīvie akti. no kuriem lielākā daļa bija izstrādāta 19.gs.2
1934. gadā, izpētot jau paveikto darbu un konstatējot daudzas nepilnības, tieslietu ministrs Hermanis Apsitis pieņēma radikālu lēmumu - radīt pilnīgi jaunu Civilli¬kumu.
Kad 1937. gada janvārī Ministru kabinets pieņēma Civillikumu, bija pagājuši gandrīz 20 gadi kopš Latvijas neatkarības proklamēšanas. Kopumā Civillikuma iz¬strādāšanas komisija no¬turēja 126 plenārsēdes. Pirms likumprojekta no¬došanas izskatīšanai Mi¬nistru kabinetā tieslietu ministrs personīgi to pār¬baudīja un veica laboju¬mus. Tāpat visas ar likum¬projekta izstrādi saistītās pārrunas un apspriedes ministrs vadīja personīgi.
…