Latvijas rātsnami

XIII. gadsimta beigās visā Latvijas un Igaunijas teritorijā vāci izveidoja piecas nelielas valstiņas: Livonijas ordeņa valsts; Rīgas arhibīskapija, Sāmsalas, Tērbatas un Kurzemes bīskapijas. Iekaroto teritoriju sauca par Livonija. (skat. pielikumu Nr.1) Sākumā šo nosaukumu iebrucēji attiecināja tikai uz lībiešu zemēm (Livonia – līvu zeme), bet vēlāk arī uz pakļautajiem latgaļu, sēļu zemgaļu, kuršu un igauņu apdzīvotajiem apgabaliem. Ordeņa valsts veidojās lielāka, nekā četras pārējās valstiņas kopā. Otra lielākā valstiņa bija Rīgas arhibīskapija. XIII. gadsimtā arhibīskaps dzīvoja savā pilī Rīgā, kā arī Raunā, Limbažos vai Koknesē. Kad vienā pilī pārtikas krājumi izbeidzās, arhibīskaps pārcēlās ar galmu uz nākamo pili.
Livonijas valstiņas bija pakļautas Romas pāvestam un Vācijas ķeizaram kā augstākai varai, bet tie atradās tālu, tāpēc noteicēji bija vietējie zemes kungi. Livonijas piecas valstiņas bija diezgan patstāvīgas, tomēr bija izveidojusies šo valstiņu savienība. Iekšējos jautājumus katra valstiņa risināja pati, kā arī zemes kungi rīkoja kopīgas sanāksmes, lai lemtu par tirdzniecības attīstību, par cīņu ar ārējiem ienaidniekiem. Ar laiku sapulcēs piedalījās arī citi dižciltīgie un bagātie iedzīvotāji, tās sāka saukt par landtāgiem ( zemes sapulcēm).
Rīga atradās arhibīskapa valstī un bija atkarīga no bīskapa. Jau pilsētas pastāvēšanas pirmajos gadu desmitos Rīgai izdevās iegūt diezgan lielu pastāvību. Rīgas tirgotājiem nepatika, ka ordenis bija viņu sāncensis tirdzniecībā ar Rietumeiropas zemēm. Visa tirdzniecība noritēja caur Rīgas ostu. Rīga uzplauka pateicoties tirdzniecībai.…