Politiskās partijas demokrātiskā sabiedrībā ir pilsoņu kopuma spogulis. Tā parāda sabiedrības sadalījumu pēc interesēm, nacionālās piederības un citām pazīmēm. Pēc programmās deklarēto politisko, sociālo un ekonomisko jautājumu risinājuma partijas var iedalīt labējās, centriskās un kreisajās. Eksistē arī ekstrēmistiskas ultralabējas un ultrakreisas partijas, kuras parasti no politiskās arēnas ar likumu tiek nobīdītas malā, jo demokrātiskai sabiedrībai nav pieņemama to politika, kas pieļauj vai pat paredz vardarbīgu valsts varas sagrābšanu un teroru, nevis ar likumiem sankcionētu parlamentāro cīņu. Eksistē partiju iedalījumi arī pēc citām pazīmēm, piemēram, masu partijas un amerikāniskā tipa partijas. Partiju iedalījums ir relatīvs, jo partijai var būt kreisa ekonomiskā programma, bet labēja politiskā un tamlīdzīgi.1
Pirmās Latvijas Republikas parlamentārajā periodā kā atsevišķu politisko partiju grupu varētu izdalīt reģionālajās partijas, tās, kas pārstāvēja Latgali. Latgales politisko partiju pastāvēšanu noteica novada ilgā savrupā vēsturiskā gaita un Latvijas katoļu baznīcas un Latgales laicīgās inteliģences zināmu slāņu centieni panākt, lai to intereses būtu aizstāvētas parlamentā.…