Pētnieki atzīmē, ka līdz 21. gadsimtam tikai kādas desmit pilis (Alsunga, Dundaga, Ēdole, Jaunpils, Krustpils, Ventspils u. c.) ir saglabājušās pēc daudzām pārbūvēm un tiek apdzīvotas vai arī to telpās izvietotas dažādas iestādes. Nedaudziem vēstures pieminekļiem atsevišķi korpusi vai ēkas ir restaurētas un piemērotas muzejiem. Taču autori ar nožēlu spiesti konstatēt, ka pilīm Aizputē un Nabē vairs nav ne durvju, ne logu, jumti – cauri vai pussabrukuši. Brikšņos un nātrēs ieaugušas Embūtes, Kalsnavas, Raunas, Skujenes, Tirzas, Piebalgas, Viļakas un citas pilsvietas. Kad atrodies pilī, acīs uzreiz iekrīt tās apgreznojums un mākslas veids. Griestos savstarpēji savītas dažādas skaistas bildes, kas atgādina vienu lielu gleznu. Pēc logu apdares var noteikt kurā gadā pils celta. Šo visu nedaudz atsvaidzināt un pilī var justies tieši tāpat, kā pirms 100 vai 200 gadiem. Pils iekšējo telpu apgreznošanai, izmantoja monumentālo glezniecību.
Bez mūsdienu cilvēka rokas, pilis un muižas būtu izzudušas no mūsu vēstures.