Es ieguldītu naudu dažādos noguldījumos, es neieguldītu visu naudu vienā iestādē, jo tas, pēc manām domām, ir nepareizi, jo, piemēram, ja iestāde bankrotē, tad kaut kādu daļu ieguldījuma izmaksā, bet tā noteikti nebūs visa, tādēļ, manuprāt, tas ir drošs veids, ka nauda ir jānogulda dažādās iestādēs. Treškārt, es noteikti neguldītu naudu 3. pensiju līmenī, jo es uzskatu, ka šis līmenis ir ļoti līdzīgs bankas noguldījumam, tikai ar mazākām procentu likmēm. Strādājot ārzemēs, es darītu visu, lai kaut kādu naudas summu atliktu, taču ne jau aploksnē, bet gan par to naudu es nopirktu kādas uzņēmuma akcijas un pamēģinātu sevi šādā jomā, lai gūtu pieredzi nākotnei, kas noteikti būs tikai uz labu, sākumam, tie nebūs lieli izdevumi akciju iegādei, bet ja gadījumā kādam uzņēmumam akciju cenas sāks augt, tad šādā gadījumā, manuprāt, būs nepieciešams iegādāties lielāku skaitu to akciju, lai vēlāk pārdotu par lielāku summu, kad akcijas jau būs dārgākas, taču šis veids ir nestabils, tādēļ no sākuma, tas nestu tikai labu pieredzi akciju tirgū. Pēc darba ārzemēs es atbrauktu atpakaļ uz Latviju un strādātu tik ilgi, cik spētu mana veselība un griba, lai palielinātu savu 1. pensijas līmeni.
Protams, vislabāk ir iestāties un izmantot visus trīs pensiju fondus, atbilstoši saviem ienākumiem, taču, manuprāt, visizdevīgākais veids ir 1. un 2. pensiju līmenis, protams, vairāk otrais pensiju līmenis, jo šajā pensiju līmenī ir iespēja “naudai pelnīt naudu”, pērkot obligācijas, akcijas, piedaloties finanšu tirgū, taču ir jānovērtē visi iespējamie riski, tādēļ ir arī likums, kurš ierobežo maksimāli iespējamo naudas ieguldīšanu akcijās, obligācijās un citos vērtspapīros. Priekšrocība ir arī tiem, kuri ir dzimuši pēc 1971. gada 1. jūlija, jo šīs personas automātiski ir 2. pensijas līmenī.
…
