Latviešu padomju mākslā apjoma, satura plasuma un formu daudzveidības ziņā glezniecība starp citiem tēlotājas un lietišķās mākslas veidiem ieņem izcilu, ja ne pašu nozīmīgāko vietu. Kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā īpaši veiksmīgs kāpums un uzplaukums bija stājglezniecībai, kas radošo meklējumu – jaunu māksliniecisku ideju apguvē, formu risinājumā aizvien atradusies pārējo tēlotājas mākslas veidu priekšgalā.Protams, tas nenozīmē atrautību no kopējā attīstības ceļa un uzdevumiem. Glezniecībai savus radošos spēkus veltījis lielākais tā laika Latvijas PSR Mākslinieku savienības kolektīvs – 1983.gadā no 750 Mākslinieku savienības biedriem 186 darbojās Gleznotāju sekcijā. T.Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmiju – latviešu padomju gleznotāju jaunās maiņas profesionālās sagatavošanas centru – kopš 1945.gada beiguši vairāk nekā 300 gleznotāji. Lielu ieguldījumu latviešu padomju stājglezniecības plauksmē ir devuši tie meistrai, kuru radošā darbība sākusies buržuāzistiskajā Latvijā un kuru daiļrades metode balstījusies reālisma principos un tradīcijās. Apgūstot sociālistiskā reālisma idejiskos pamatus, latviešu glezniecība iekļāvās visas padomju mākslas daudznacionālajā sastāvā, kļuva par tās partejiskuma un tautiskuma, sociālistiskā humānisma progresīvo ideju aktīvu paudēju. Saistība ar nacionālās glezniecības un visas pasaules mākslas labākajām tradīcijām, sociālās dzīves savdabība, nacionālā mentalitāte piešķir latviešu padomju glezniecībai spilgtumu un neatkārtojamību, kas uz visas sociālistiskās mākslas fona raksturoja tās galvenās vērtības: satura augsto garīgo piesātinājumu, gleznieciskā faktora tēlaino būtību, stilistikas daudzveidību.
Latviešu tautas dzīvē, tās kultūras – arī glezniecības uzplaukumā vēsturiska robežlīnija ir 1940.gads, kad Latvijā tika atjaunota padomju vara. Taču šīs pārmaiņas nenozīmēja tikpat krasu un strauju pagriezienu mākslā. 1941.gada janvārī notika Padomju Latvijas mākslinieku I darbu izstāde. Tā apvienoja aktīvo radošo spēku vairākumu. Viņu vidū bija 57 gleznotāji. Daudzu darbu tematika atspoguļoja jaunos sociālos pakārtojumus, taču gleznotāju lielākā daļa palika uzticīga arī tiem estētiskajiem principiem, kuri bija raksturīgi iepriekšējā posma latviešu glezniecībai. Tāpēc izstādē dominēja intīmi lirisks dabas un dzīves skatījums. Latviešu padomju glezniecībā, galvenokārt sadzīves žanrā un portretā, konkrēta saistība ar laikmetu uzskatamāk nostiprinājās Lielā Tēvijas kara gados mākslinieku daiļradē, kas darbojās padomju aizmugurē (Fricis Roždārzs, Francisks Varslavāns, Artūrs Lapiņš, Irma Jaunarāja un citi). Padomju mākslas kopējā virzība izšķirošo cīņu laikā pret fašistiskajiem iebrucējiem, patriotiskās audzināšanas, aģitācijas un propagandas uzdevumi, bargo kauju varonības hronika izpaudās arī latviešu glezniecības sižetos un emocionālajā saturā. Tāpat šie gleznotāji guva pieredzi padomju mākslas kopējās skatēs. (Nozīmīgākā no tām – Vissavienības mākslas izstāde „Lielais Tēvijas karš” Maskavā Valsts Tretjakova galerijā 1942.-1943.gads) Iezīmējās mākslas sabiedrisko uzdevumu programmatiska izpratne, kas plašāk īstenojās pēckara gados.
…
