Es izvēlējos pētīt un uzrakstīt eseju par šo tēmu, jo šī ir viena no tām, kas skar visu Latviju, nevis tikai vienu no tās reģioniem. Šis laiks bija smags ikvienam tā laika Latvijas iedzīvotājam, jo neviens cilvēks nebija nepalicis ievainots. Es to nedomāju tādā ziņā, ka katrs tika sašauts vai kā citādi savainots, es to domāju tā, ka nebija pilnīgi neviens cilvēks, kura ģimenē vai radu pulkā kāds nebūtu bijis izsūtīts vai pilnīgi bez jebkāda iemesla noslepkavots. Tā bija tā laika Latvijas ikdiena. Neskatoties uz to, ka bija neskaitāmi upuri mēs, darījām ko varējām un iznākums tagad ir tāds, kādu to var redzēt mūsdienās.
Latviešu tauta, cik tālu vien sniedzas vēstures izziņas avoti par mūsu senču eksistenci (vairāk nekā 4000 gadu), vienmēr ir dzīvojusi savās pašreizējās etniskajās robežās Baltijas jūras krastos. Latviešu tauta ar savu vēsturi var lepoties, jo galvenokārt ir bijusi arāju tauta, kas cieņā tur darba likumu. Mēs lepojamies ar mūsu tautasdziesmām – dainām, kā arī ar to, ka mūsu tauta nav gājusi iekarot citas tautas, pat ne lai kādu it kā atbrīvotu, ne arī ar citiem liekulīgiem ieganstiem.
13. gadu simtenī mūsu zemi iekaroja vācu bruņinieki, un tam sekoja 700 gadus garš mūsu senču verdzības laiks. Mūsu zemi iekaroja un centās sev pakļaut gan poļi, gan zviedri, bet 18. gadsimtā Latvijas teritorijā iebruka cara Pētera I karaspēks un tā varmācīgi tika pievienota Krievijas impērijai.
Latviešu tautas vitalitāte un sīkstums ļāva tai izturēt un saglabāt etnisko mentalitāti, neraugoties ne uz pārvācošanu, ne pārkrievošanu.
19. gadsimta otrajā pusē un gadsimtu mijā notika tautas atmoda un tautas progresīvo spēku saliedēšanās, kam sekoja aktīva piedalīšanās 1905. gada revolucionārajos notikumos un citās aktivitātēs.
Pirmajā pasaules karā latvju strēlnieki kopā ar citām Krievijas impērijas karaspēka daļām stājās pretī mūsu tautas senajiem ienaidniekiem – vācu imperiālistiem – līdz Vācijas impērijas sabrukumam.
Sākoties Oktobra revolūcijai, latvju strēlnieki nostājās revolūcijas pusē, un to lielākā daļa pēc Ļeņina uzaicinājuma piedalījās neskaitāmās kaujās pret kontrrevolūciju; strēlnieku loma revolūcijas uzvarā ir vispārzināma. Viņi ticēja Ļeņina idejām un solījumam par Latvijas, kā arī Lietuvas un Igaunijas brīvību un neatkarību.
Ir tiesa, kā Ļeņina darbos un rīkojumos katrs var atrast, ko vēlas. Vairākos paša parakstītajos dokumentos viņš nenoliedzami aizstāvēja tautu tiesības uz pašnoteikšanos, kā arī Latvija neatkarību.
Viss sākās ar Otro pasaules karu. Bet kādi bija Otrā pasaules kara izcelšanās cēloņi? Kam tas bija vajadzīgs, un kas no tā ko ieguva. Parasti dzird tikai: karu uzsāka Hitlers. Un tā ir taisnība. Uzsāka, iedomājies, ka vāciešiem jāpārvalda pasaule, ka viņi ir visgudrākā tauta un viņiem uz to ir tiesības. Šo mērķu īstenošanai tika kultivēts šovinisms, cilvēkos modināti viszemākie instinkti – varmācība, laupīšana, slepkavošana un iedzīvošanās uz citu rēķinu. Hitlers, nodrošinājis sev Padomju Savienības draudzību, pavēlēja savām armijām 1939. gada 1. septembrī šķērsot Polijas robežu. Bija sācies Otrais pasaules karš.
Ir jau zināms un pierādīts, ka dienu pirms Sarkanās armijas tanku iebraukšanas Latvijā no Maskavas Rīgā bija ieradies bēdīgi slavenais Andrejs Višinskis un apmeties PSRS sūtniecībā. Spriežot pēc vēlākiem raitiem notikumiem, viņam līdzi bija Maskavā sīki izstrādāts un gudri pārdomāts plāns, kā šeit pārkārtot valsts varu, imitējot tautas revolūciju, lai pasaulei slēptu varmācīgo okupāciju un sekojošo Latvijas anektēšanu.…
