1. Latvijas okupācija
Lai varētu sākt rakstīt par Latvijas okupāciju, vispirms būtu jānoskaidro vārda „okupācija” skaidrojumu.
Okupācija (lat. occupatio) nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu (vardarbīgu, militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā. Okupācijas juridiskais skaidrojums tika noformulēts 1907. gada Hāgas konvencijā. Saskaņā ar konvencijas 42. pantu, teritorija ir okupēta, kad tā ir pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota.1
Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstību pārtrauca divu totalitāru lielvalstu - nacionālsociālistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS 1939. gada 23. augustā noslēgtais neuzbrukšanas līgums, kurā abu pušu pilnvarotie pārstāvji ( Vācija – J. fon Ribentrops, PSRS – V. Molotovs) konfidenciāli apsprieda jautājumu par abu valstu interešu sfēru norobežošanu Austrumeiropā. Rezultāts bija tāds, ka piederīgo apvidu teritoriāli politiskās pārkārtošanas gadījumā Baltijas valstis (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Latvijas) būtu vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Latvijas teritorija, pēc vienošanās slepenajā protokolā, bija iekļauta PSRS interešu sfērā. 1939. gada 1. septembrī Vācu karaspēks iebruka Polijā, un balstoties uz slepeno papildus protokolu, PSRS karaspēks arī iebruka Polijas teritorijā, apvainojot to vairākos robežincidentos, tādejādi, sākās Otrais pasaules karš.2
1939. gada 16. jūnijā PSRS uzstādīja Latvijas valdībai ultimātu. Latvijai tika pārmests, ka tā nav izbeigusi savu militāro savienību ar Igauniju, bet tieši otrādi — paplašinājusi to ar Lietuvas iekļaušanu savienībā un mēģinājusi tajā iesaistīt arī Somiju. Tas apdraudot PSRS robežas. To Padomju savienība nevarēja ilgāk paciest un tādēļ tā lika:
• nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt PSRS un Latvijas Savstarpējā palīdzības pakta godīgu īstenošanu;
• bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas Savstarpējā palīdzības pakta īstenošanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.3
1940. gada 14. - 15. jūlijā jaunievēlētais parlaments savā pirmajā sēdē nolēma Latvijas Republiku nosaukt par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku. Deputāti tālāk nolēma lūgt Padomju savienību uzņemt Latviju savā sastāvā.…
