Zemnieku kārtas tiesības krievu laikos
1721. gadā Vidzemi un Igauniju pievienoja Krievijai. Tomēr caru „apetīte” ar to nemazinājās. Lai Krievija kļūtu par lielvalsti un valdītu Baltijā, tai bija vajadzīgas ērtas ostas. Šo mērķi cari realizēja neatlaidīgi un ciniski. Pēc vienošanās ar Austrijas un Prūsijas valdniekiem sākās Lietuvas- Polijas valsts iznīcināšana, sadalot savā starpā tās apgabalus.
Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijai strauji pasliktinājās zemnieku stāvoklis. Vidzemnieki no augsti kulturālas valsts pakļautības nonāca barbariskās Krievijas sastāvā. Spilgts piemērs tam ir 1719. gada 28. februāra Vidzemes ģenerālgubernatora kņaza Korributa- Gaļicina izdotais ukazs. Tas noteica: „ Zemniekiem dezertieriem un bēgļiem būs iededzināt pierēs īpašas zīmes, vai arī viņiem nogriezt degunus un ausis’’. Par laimi mežonīgais ukazs dzīvē netika piemērots. 1
Dzimtniecības spaidi Latvijā pēc pievienošanas Krievijai sasniedz nebijušus apmērus. Par šo laiku liecina landrāta Rozena deklarācija. Tajā teikts, ka latviešu zemnieks esot dzimtcilvēks, viņa dzīvība un nāve atrodas muižnieka rokās. Visa zemnieka manta esot viņa kunga īpašums. Kungs varot uzlikt zemniekiem klaušas un nodevas, cik vien pats to vēlas. 2 Citiem vārdiem, zemnieks ir lieta romiešu civiltiesību izpratnē. Kā Krievijas impērijas zemākā kārta zemnieki faktiski nonāca vergu stāvoklī. Tā, piemēram:
1. 1713. gada ukazs atļāva dzimtkungam sodīt savus zemniekus ar pletni,
2. no 1724. – 1736. gadam tika izdota virkne ukazu, kuru dēļ dzimtkungi ieguva augstāko tiesu varu pār saviem ļaudīm,
3. 1760. gada ukazs atļāva dzimtkungiem nodot savus cilvēkus valsts iestādēm nosūtīšanai uz Sibīriju,
4. 1762. gada ukazs deklarēja, ka nav tāda likuma, pēc kura varētu sodīt muižnieku par sava dzimtcilvēka nogalināšanu,
5. 1765. gada Katrīna II atļāva muižniekiem nosūtīt zemniekus spaidu darbos, pat neprasot tiesas orgānu piekrišanu,
6. 1767. gadā tika noliegts zemniekiem sūdzēties ķeizarienei ar soda piedraudējumu- pletnes un mūža darbi Sibīrijā. 2
Lai varētu grezni dzīvot, muižnieki palielināja savus ienākumus, izkalpinot zemniekus. Tie paplašināja muižu tīrumus, padzenot zemniekus no viņu saimniecībām, ierādot viņiem sliktākus zemes
5
gabalus. Lai lielos laukus apstrādātu, palielināja klaušas. Zemniekiem strādājot kungu laukos neatlika laika apstrādāt pašiem savus tīrumus. Arī lielās nodevas , kas bija jādod gan muižniekiem, gan Krievijas valstij, arvien vairāk izputināja latviešus.
Šī dieniņa, tā dieniņa
Kundziņam jāstrādā.
Atkal iešu sev strādāt,
Kad man spēka vairs nebūs. 1
Zēla un plauka muižnieku tirgošanās ar dzimtļaudīm- tos iemainīja pret zirgiem, suņiem, pat pīpes kātiem. Nereti vecākiem atņēma bērnus. Daļa tautas sāka tikumiski pagrimt. Līdz izmisumam novestie zemnieki aiznesa uz krogu pēdējo, kas viņiem vēl bija, un to nodzēra. Viņiem bieži bija jābadojas. Daudzi vairs neticēja, ka latvieši spēs piedzīvot labākus laikus. Svešzemnieki centās iznīdēt Latvijas sensenos iedzīvotājus- lībiešus. Lībiešu valoda tiem īpaši derdzās. Rezultātā lībiešiem zuda iespēja pat sarunāties dzimtajā valodā, tā zaudēdami kultūras īpatnības.
Kopumā XVIII gs., it īpaši tā pirmā puse, latviešiem bija tumšākais gadsimts tautas vēsturē.
…
