Latvijas neatkarības pasludināšana. Tautas padomes un Satversmes sapulces izveide. Latvijas Republikas 1922.gada Satversme

Lai gan Latvijas neatkarība tika pasludināta 1918. gadā, centieni to sasniegt tika izdarīti daudz agrāk. Lai sasniegtu neatkarību, vispirms bija jāapvieno visi latviešu apdzīvoti novadi.
„Dr. Andrejs Priedkalns Valsts domē 1912. gada 16. februārī Latvijas pašvaldības projektu. Tas paredzēja Vidzemes latviskās daļas, Kurzmes, kā arī trīs Latgales apriņķu apvienošanu vienā administratīvā pašvaldības vienībā, bet dome šo priekšlikumu, kas vismaz tiecās pēc visu latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanas, noraidīja.”1 Tomēr ar to mēginajumi sasniegt apvienošanu nebeidzas, un jau „...1914. gadā daudzi latviešu patrioti risināja projektus vismaz par plašu vietējo autonomiju, kas konkretizējās formulā: brīvu Latviju brīvā Krievijā. 1917. gada revolūcija paātrināja kustības ritmu, un jau 4. martā pirmajā Rīgas latviešu sabiedrisko organizāciju apspriedē pieņem rezolūciju, ka, ievērojot Latviju saimnieciskās, kulturālās, nacionālās un vēsturiskās īpatnības, Latvijai jābūt nedalītai un autonomai provincei, bet 8. martā, šo organizāciju padomei dibinoties, nolemj izstrādāt Latvijas autonomijas projektu, veidojot vairākas apakškomisijas. Soli tālāk, no provinces autonomijas, kas pa daļai iziet uz krievu zemstu iekārtu, uz valsts autonomiju, iet jau latviešu strēlnieku rezerves pulka komiteja ar 14. aprīļa rezolūciju: nolemj prasīt Latvijas pilnīga valsts rakstura autonomiju, apvienotai un iekšējās darīšanās suverēnai Latvijai, sastāvošai no Kurzemes, četriem Vidzemes un trim Vitebskas guberņas apriņķiem, pievienojot vēl citus latviešu apdzīvotus apgabalus.2
Par nozīmīgāko soli pretī apvienošnai bija Rēzeknes kongress. „Mīķelis Bukšs norāda, ka Rēzeknes kongresa faktiska organizēšana notika Pēterpilī, kas bija latgaļu intelegences centrs. Pēterpilī 1917. gada 12. martā notika vēl otra reprezentātīva sapulce, kas lēma par Latgales pašvaldības veidu. Izdarīja pat nobalsojumu.…