Padomju Savienības Baltijas republikas – Igaunija, Latvija un Lietuva – bija atšķirīgas no citām padomju republikām trijos svarīgos aspektos. Pirmkārt, tām Rietumi bija pieejamāki nekā jebkuram citam Padomju Savienības reģionam. Otrkārt, un par spīti neglaimojošam salīdzinājumam ar ārzemju kaimiņiem, Baltijas valstis tomēr bija turīgas pēc padomju mērauklas. Bet trešā Baltijas republiku atšķirīgā un vissvarīgākā īpašība bija tā, ka tām vienīgajām bija nesena patiesas neatkarības vēsture.1 Tādēļ ideja par neatkarīgu valsti nebija aizmirsta Latvijas sabiedrībā visus piecdesmit padomju okupācijas gadus.2 Padomju Savienības uzsāktā ”pārbūves” politika un kopējais noskaņojums Austrumeiropā bija pamats tam, lai Latvijā sabiedrība vairotu savas alkas un centienus pēc valsts neatkarības atjaunošanas.
Latvijas Republikas (LR) neatkarības atjaunošanai un starptautiskai atzīšanai ir liela nozīme procesos, kas risinajās Padomju Savienības sabrukuma un Austrumeiropas valstu neatkarību atjaunošanas kontekstā. Tas ir tikpat būtisks notikums kā Vācijas atkalapvienošanās, jo abi šie procesi lika parskatīt Otrā Pasaules kara rezultātus Austrumeiropā.
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas un starptautiskās atzīšanas hronoloģiskais ietvars ir 1990. gada maijs līdz 1991. gada augusts. Pie šādām hronoloģiskām robežām ir pieturējusies referata autore.
Referāta mērķis ir aplūkot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas procesu, starptautiskās atzīšanas galvenos aspektus un ar to saistīto problemātiku. Lai sasniegtu šo mērķi galvenie uzdevumi, kas tika veikti referata izstrādē bija sekojošie: apzināt referāta tēmai atbilstošu historiogrāfiju, atmiņas un dokumentus; veikt historiogrāfijas, atmiņu un dokumentu analīzi, lai hronoloģiskā secībā aprakstītu neatkarības atjaunošasnas galvenos aspektus. …