Ievads.
Naudas vēsture vienlaikus ir arī pilsētu un valstu vēsture. Latvijas Republikā pastavešanās laikā notika daudz vēsturisko notikumu, kas iespaidoja Latvijas naudas likteni. Tieši tāpēc pirmā mana darba daļā ir neliels apraksts par vēsturi un naudas tiešo atkarību no notikumiem valstī.
Pateicoties tam, ka Rīgā bijušas dažādas varas, kas bieži mainījās, apgrozībā nonāca daudzveidīgas monētas. Šajā darbā es vēlos iepazīstināt ar četrām monētām - zelta guldeni, Rīgas brīvpilsētas vērdiņu, Rīgas dukātu un četrkapeiku livonēzu, kas veido četras Rīgas vēstures lappuses un aptver laika posmu no 16.-18. gadsimtam.
Kopš 16. gadsimta Rīgā atradās naudas kaltuve. Kalšanas process bija primitīvs. Ar monētu izgatavošanu nodarbojās monētu meistari un viņu palīgi. Kaltuvē strādājošajiem maksāja par darbu atbilstoši apstrādātā sudraba un zelta daudzumam. Ar laiku monētkaļi kļuva par monētu kaltuvju nomniekiem, kas katru gadu maksāja rātei, arhibīskapam vai ordeņa mestram noteiktu naudas summu. Pamazām ieviesa tehniskos jauninājumus, piemēram, veltņu mašīnu monētu izgatavošanai. Naudas kalšanu kontrolēja īpašs rātes iecelts uzraugs. Monētu viltotājus bargi sodīja – gan ar naudas, gan ar miesas sodiem (piemēram, nocērtot roku). Nauda bija vērtīga - 17. gadsimtā par 10 dālderiem varēja nopirkt vienu zirgu vai divas labi barotas cūkas.
Latvijas nacionālā valūta
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas (1918) apgrozībā bija vācu okupācijas varas izlaistie ostrubļi un ostmarkas, Vācijas valsts markas, t.s. cara naudas rubļi un kapeikas, t.s. Domes nauda un kerenkas, kā arī dažu Latvijas pilsētu pašvaldību naudas zīmes.
Finanšu ministrs 1918. gada 11. decembrī noteica apgrozībā esošās naudas oficiālo kursu, par likumīgu maksāšanas līdzekli atzīstot trīs dažādas ārvalstu valūtas. Taču Latvijai joprojām nebija savas naudas. Bija nobriedusi nepieciešamība radīt nacionālo valūtu.
Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 22. martā deva rīkojumu finanšu ministram izlaist Latvijas pirmās naudas zīmes - Latvijas valsts kases zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem, un maiņas zīmes - Latvijas kapeikas. Laikā no 1919. gada aprīļa līdz 1922. gada septembrim šīs zīmes izlaida ar 1, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu, bet papīra sīknaudu - ar 5, 10, 25 un 50 kapeiku nominālvērtību. Naudas zīmju grafiskā risinājuma autori bija latviešu mākslinieki Jūlijs Madernieks, Burkards Dzenis, Vilhelms Krūmiņš, Hermanis Grīnbergs un Rihards Zariņš. Līdz ar to tika likts pamats patstāvīgai Latvijas naudas sistēmai, tomēr kā likumīgs maksāšanas līdzeklis joprojām funkcionēja arī Krievijas un Vācijas nauda.
1922. gada 3. augustā Ministru kabinets apstiprināja "Noteikumus par naudu". Par Latvijas naudas vienību kļuva lats, bet lata simtā daļa tika nosaukta par santīmu. Taču apgrozībā palika arī Latvijas rublis.
…
