Latvija atrodas nedaudz sāņus no senajiem Rietumu civilizācijas attīstības un izplatības centriem kā Romas, Grieķijas. Taču tas nekavēja arī Latvijas attīstību un senās arī netiksenās pagātnes mantojuma uzkrāšanu, kurš uzkrājies, gan svešinieku varā atrodoties, gan pašiem kungiem esot savā zemē. Latvija ir bijusi citu tautu jūgā daudzus gadsimtus: vācu, krievu, zviedru, u.c., un, protams, katrs iekarotājs vēlējās, lai Latvijā runātu viņu valodā, lai šeit tiktu izdota nauda, kura ir līdzīga viņu valsts naudai, un tas ir atstājis neizdzēšamas zīmes Latvijas vēsturē.3
Latvijas vēsture ir sarežģīta un notikumiem bagāta, un nauda ir viens no Latvijas vēstures interesantākajiem lieciniekiem. Tādēļ, manuprāt, šī bija lieliska iespēja izpētīt naudas vēsturi, tās attīstību laiku laikos.
Jautājums par naudu pašlaik pieder pie vissarežģītākajām ekonomikas problēmām.
Nauda ir viss tas, kas pilda tās funkcijas. Nav svarīgs naudas materiāls – lops, zvērāda, zivs, gliemezis, dzelzs, sudrabs, zelts, platīns, papīrs, elektroniskie signāli -, bet nozīmīga ir noteiktu funkciju pildīšana, kas nesaraujami ir saistīta ar cilvēku savstarpējām attiecībām.
Senākā līdz šim Latvijas teritorijā atrastā nauda ir romiešu monētas- sudraba denāriji, bronzas sesterciji (lielbronza), dupondiji (vidējā bronza), kvadransi (sīkbronza). Tās šeit nonākušas galvenokārt pa tā saucamo dzintara ceļu, kas aizsākās Karnuntā pie Donavas (tag. Austrijā), un jūras ceļu, kas aizsākās Reinas novadā un Gallijas provincē. Romiešu monētas Latvijas teritorijā ir atrastas gan depozītos, gan kā savrupatradumi. Romiešu monētu vērtības un svara attiecību sistēmas pamatelements bija mārciņa (272 g). Par romiešu monētām maksāts galvenokārt ar dzintaru, bet Latvijas vidus un austrumdaļas iedzīvotāji, kam dzintara nebija, pret monētām mainīja kažokādas, medu, vasku. Nav drošu ziņu, ka romiešu monētas Latvijas teritorijā kādreiz būtu veikušas naudas funkcijas mūsdienu izpratnē, bet kā maiņas līdzeklis tās neapšaubāmi ir lietotas.
Pēc Romas impērijas sabrukuma Latvijas monētu apgrozības vēsturē sākās pirmais t.s. bezmonētu periods, kas ilga no 5. - 8. gs. Šajā laikā kā maksāšanas līdzekli izmantoja sudrabu, ko ieveda gan no Piedņepras, gan no dienvidiem, gan no Skandināvijas, gan arī no Ziemeļvācijas. Latvijas teritorijā ir atrasti vairāki ar šo laika posmu datējami sudrablietu depozīti. turklāt nereti sudraba izstrādājumi doti līdzi mirušajiem kā kapa inventāra piedeva, ko var uzskatīt par dižciltības apliecinājumu.…
