Senākā līdz šim Latvijas teritorijā atrastā nauda ir romiešu monētas. Tās šeit nonākušas galvenokārt pa dzintara ceļu, kas aizsākās Karnuntas pilsētā pie Donavas (Ungārijā), tad cauri Klodzko ielejai virzījās uz Baltijas jūru, tālāk gar tās krastu līdz senprūšu zemei Sembijai (Kaļingradas apgabals), visbeidzot, šķērsojot Klaipēdas novadu, sasniedza Kurzemes piekrasti. Otrs bija jūras ceļš, kas aizsākās Gallijas provincēs un Reinas novadā, un pāri Baltijas jūrai turpinājās līdz Ordas, Vislas, Nemunas un Daugavas grīvai. Iespējams, daļa romiešu monētu Latvijā nokļuva arī no Romas impērijas austrumu daļas – cauri Melnās jūras piekrastes pilsētām un tālāk pa Dņepras – Daugavas ūdensceļu.
Par romiešu monētām lielākoties maksāts ar dzintaru, bet Latvijas vidus un austrumdaļas iedzīvotāji, kam dzintara nebija, pret monētām mainīja kažokādas, vasku, medu.
Nav drošu ziņu, ka romiešu monētas Latvijas teritorijā kādreiz būtu veikušas naudas funkcijas mūsdienu izpratnē, bet kā maiņas līdzeklis tās neapšaubāmi ir lietotas. Par to, ka šīs monētas uzskatītas par vērtīgām un pat viņsaulē noderīgām, liecina tas, ka monētas kā rituālpiedeva dotas mirušajiem līdzi kapā. Domājams, romiešu monētas Latvijā izmantotas arī kā izejviela sīkāku bronzas priekšmetu izgatavošanai.
Sestercijs – kalts Romas impērijā Antonīna Pija (138-161) valdīšanas laikā.
(bronza, svars-24.04 g, diametrs – 32.5 mm)
Denārijs – kalts Romas impērijā 140. – 144. g. Antonīna Pija valdīšanas laikā.
(Ag, 2.90 g, diametrs – 17.0 mm)
Monētu kalšana bija organizēta tā, ka no noteikta metāla daudzuma bija jāizgatavo zināms skaits monētu. Šo attiecību starp metāla svara vienību un monētu summāro nominālvērtību numismātikā sauc par monētpēdu (monētu standartu). Tomēr ne vienmēr šī naudas kalšanas noteikumos paredzētā attiecība, tāpat noteiktā monētu metāla raudze un svars tika ievērots. Bieži vien valsts vara samazināja izlaižamo monētu svaru un dārgmetāla īpatsvaru sakausējumā, tādējādi gūstot ievērojamu peļņu.
…
