Līdz šim senākā Latvijā atrastā nauda ir romiešu monētas (1.- 4.gs.), kuras šeit nonāca no Romas impērijas austrumu daļas – cauri Melnās jūras piekrastes pilsētām un tālāk pa Dņepras – Daugavas ūdensceļu, kā arī pa tā saucamo dzintara ceļu, kas aizsākās Karnutas pilsētā pie Donavas.
Lielākoties par romiešu monētām maksāja ar dzintaru, bet Latvijas visu un austrumu teritorijas iedzīvotāji, kuriem dzintara nebija, pret monētām mainīja kažokādas, vasku un medu.
Romiešu monētas Latvijas teritorijā ir izmantotas kā maiņas līdzeklis, bet nav drošu ziņu, ka tās būtu veikušas naudas funkciju mūsdienu izpratnē. Par monētu vērtību liecina tas, ka tās tika dotas līdzi mirušajiem arī kapā, līdzās vietējās izcelsmes bronzas stopa saktām, dzelzs izkaptīm, cirvjiem, dunčiem un šķēpu galiem. Domājams, ka romiešu monētas izmantoja arī kā izejvielas sīku bronzas priekšmetu taisīšanai.
Pēc Romas impērijas sabrukšanas Latvijas monētu apgrozības vēsturē sākās bezmonētu periods, kas ilga no 5. līdz 8.gs. Šajā laikā kā maksāšanas līdzekli izmantoja sudrabu.
9.gs, beidzoties bezmonētu periodam, Latvijas teritorijā pirmo reizi parādījās Austrumu sudraba monētas – dirhēmii. Latvijas teritorijā atrasti 2343 dirhēmi, kas kalti visdažādākajās Āzijas pilsētās. Vēlāk, 10.gs. pēdējā ceturksnī, parādījās Rietumeiropas monētas - galvenokārt vācu, retāk – angļu, dāņu, čehu, ungāru. Šajā laikā līdzās dirhēmiem bija sastopami arī denāri, tie ir mazāki par dirhēmiem, to svars ir ap 1 g, bet diametrs – 18 mm.
Livonijas laikā (13. – 16.gs. vidus) Latvijas teritorijā apgrozījās ļoti dažādas monētas, jo tiesības kalts monētas bija gan Rīgas arhibīskapijai, gan Livonijas ordeņa valstij, kā arī ieplūda nauda no citām valstīm. Kopš 16.gadsimta Rīgā atradās naudas kaltuve, tajās kalšanas process bija primitīvs, taču ar laiku ieviesa dažādus tehniskos jauninājumus.…
