Latvijas Nacionālo bruņoto spēku ceļš uz NATO un iekļaušanās Eiropas Savienības struktūrās

Vēsture liecina, ka pastāv tikai tās tautas, kurām ir spēcīga griba dzīvot, nacionāla un vienotības apziņa un kas spēj aizsargāt sevi un savu zemi. Ja nebūtu Latvijas Nacionālās armijas , Latvija būtu pazaudējusi savu neatkarību jau pašos pirmajos Valsts pastāvēšanas gados.
Nacionālo bruņoto spēku veidošana būtu bijusi daudz sekmīgāka un Baltijas valstu drošība daudz lielāka, ja īstenotos jau tad labi iecerētie plāni par Latvijas ciešu sadarbību ārpolitikā un militārajā jomā ar Lietuvu un Igauniju un ar Tautas Savienības valstīm.
Vēsture ir pierādījusi, ka ticēt mūsu austrumkaimiņam, ka tas pildīs paša pieņemtos starptautiskos līgumus un konvencijas ir ļoti grūti. Tā nenogurstoši runāja par kolektīvo drošību un mieru, tajā pašā laikā īstenojot Kominternes 6.pasaules kongresa (1928.g.) lēmumus, ka karus var izbeigt tikai kapitālisma sagrāve.
Var pasludināt valsts neitralitāti, bet ja tās rīcībā nav esošo resursu, nav attiecīgas armijas ar tai nepieciešamo bruņojumu un apmācīta, tad tas ir tikai skaists diplomātisks žests. Liela patiesība ir aforismā: “ Gribi mieru, tad gatavojies karam”.
Pasaules vēsturiskā attīstība un mūsdienu starptautiskās attiecības neizbēgami ir novedušas pie tā, ka katra valsts rēķinās ar situāciju, kad tās politisko līdzekļu arsenālam vajadzēs pievienot arī militāro spēku. Eiropas nācijas gadsimtu gaitā ir smagi cietušas no dažādas intensitātes karadarbības , taču vienalga visās tajās ir bruņotie spēki kā neizbēgams līdzeklis politikas turpināšanai ar citiem līdzekļiem.
Latvijas sabiedrība ir skaitliski neliela un materiālie resursi ir ierobežoti, tādēļ valsts aizsardzība jābalsta uz militārā personāla un civilo iedzīvotāju ciešu un profesionālu sadarbību visu veidu valsts apdraudējumu pārvarēšanai un militārās agresijas novēršanai. Līdz ar to valsts aizsardzība tiek organizēta pēc totālās aizsardzības principa. Un Latvijai nepieciešami iekļauties NATO struktūras, lai saglabātu savu neatkarību.…