Meži aizņem 44,1% Latvijas teritorijas.
Dažādie augsnes un hidroloģiskie apstākļi līdztekus ekstensīvai mežsaimniecībai ir radījuši lielu mežu tipu daudzveidību. Latvijā ir daudz mitro mežu, kas vairumā Eiropas valstu ir gandrīz iznīcināti. Purvainie meži uz slapjām kūdras augsnēm aizņem 382 tūkst. km2 jeb 13,5% mežu platības, un ar tiem saistās aptuveni 230 augu sugas, no kurām 30 ir retas un aizsargājamas. Mežu bioloģisko daudzveidību apdraud to straujā izciršana, piesārņošana, dedzināšana un citas dabas katastrofas.
Eirosibīrijas melnalkšņu staignāji sastopami ļoti slapjās, auglīgās, avoksnainās, barības vielām bagātās vietās, kuru krājumus nemitīgi papildina tekošie augsnes ūdeņi. Valdošos procesus šeit nosaka ūdens. Ieejot šādā mežā, visapkārt varam redzēt augstus ciņus, uz kuriem pakāpušies ar sūnām apauguši dažāda vecuma melnalkšņi, kā arī atsevišķas egles vai oši. Krūmi šeit sastopami reti. Koku stumbru pamatnēs aug dažādi lakstaugi un sūnas. Ciņi ir raksturīgākā melnalkšņu staignāju pazīme, un tie veidojas laika gaitā, plūdu ietekmē pārvietojoties augsnes virskārtai, kā arī nobirstot un satrūdot koku lapām un augu daļām, uz kurām, bēgot no ūdens, pakāpjas jauni lakstaugi un sūnas. Starp ciņiem vērojami lielāki vai mazāki applūstoši laukumi. Faktiski nav redzami vēja izgāzti koki. Apmeklējot šos mežus dažādos gadalaikos, tie vizuāli daudz neatšķiras, nereti var novērot dažādus ūdens līmeņus, tā, piemēram, pavasarī uz ciņiem augošos kokus pilnībā ieskauj ūdens. Ja uzņemtu paātrinātu filmu vairāku gadu desmitu garumā, varētu redzēt, ka melnalkšņu meži no visiem pārmitrajiem mežiem ir «vislēnākie», to pārveidošanās ātrums dabiskos apstākļos ir gandrīz nemanāms: faktiski nenotiek koku sugu nomaiņa, koku atmiršana notiek tikai atsevišķās vietās, lēnām sabrūkot pa kādam vecam kokam.…
