20. gadsimts savu notikumu dažādībā bijis visnotaļ raibs. Attiecībā uz zemes īpašuma tiesībām, latviešiem neapšaubāmi bijusi bagāta pieredze piedzīvotajos procesos. Kā viens no tiem minams Padomju Savienības ietvaros organizētais kolektivizācijas vilnis.
Kolhozu ietvaros zeme it kā piederēja visiem un tanī pašā laikā nevienam. Tā neapšaubāmi bija interesanta zemes īpašuma formas izpausme.
Kolhoziem, pēc manām domām, bija visai svarīga loma latviešu dzīvē, kas atstāja visai bēdīgas sekas, ar kurām vēl joprojām cīnās lauku ļaudis. Ņemot vērā to, ka latvietis ilgus gadsimtus bija atradies pie zemes, vai, var teikt, ka esam cēlušies no zemniekiem, tad kolhozu veidojumi PSRS, kurā ietilpa arī Latvijas PSR, bija liels pārdzīvojums latviešu tautai.
Vēsturiski visa procesa pirmsākumos bija Staļins, kurš gribēja atbrīvoties no visām vecajām zemnieku saimniecībām, tāpēc tās tika apvienotas kolhozos, kurus kontrolēja valdība. Valdība atņēma zemi un mājlopus miljoniem zemnieku. Tos, kuri protestēja, aizsūtīja uz cietumiem un darba nometnēm.
Staļins pats kolektivizācijas procesa beigas nepiedzīvoja, jo tās bija ļoti ilgas un postošas gan Latvijai, gan citām bijušās PSRS republikām, un arī pašai Krievijai, kā arī vēl mūsdienās ir jomas, kuras cieš kolektivizācijas procesa sekas.
Darbā centos pēc iespējas konkrētāk aprakstīt kolektivizācijas posmu Latvijas vēsturē, notikumu gaitu un sekas, kādas izraisījis šis process.
Kolhozs – (cēlies no krievu valodas) Valsts noteikta parauga lauksaimniecības vai zvejniecības ražošanas kooperatīvs, ko lielākoties piespiedu kārtā ieviesa Padomju Savienībā, likvidējot sīkražošanu, kā arī citas ražotājkooperācijas formas. Viens no lielākajiem kolhozu trūkumiem bija iniciatīvsa un ieinteresētības nomākšana ar valsts administrēšanu.1
1927. gada decembrī VK(b)P 15. kongress paziņoja par partijas jauno kursu – pāreju no zemnieku sīksaimniecībām un lielražošanu kolektīvajās saimniecībās jeb kolhozos. Līdzās politiskajiem mērķiem pastāvēja arī vēlme ar kolektivizācijas palīdzību stabilizēt lauksaimniecisko ražošanu un garantēt fiksētas lauksaimniecības produktu piegādes uz valstij izdevīgiem noteikumiem. Sākumā kolektivizācijas tempi tika plānoti diezgan piesardzīgi, paredzot iesaistīt tikai 4% zemnieku saimniecību no to kopskaita, taču otrās piecgades plānā uzdevumi vairākkārt tika palielināti (16 – 18%). Sākās masveida kolektivizācija, ko īstenoja galvenokārt ar administratīvām piespiedu metodēm. Kolektivizācija bija īsts Padomju karš pret zemniecību.…
