Latvijas lauksaimniecības kartēšanas vēsture

Secinājumi
No darba var secināt uzreiz to, ka cilvēks zemi ir uzlūkojis kā bāzi vairākām sev nepieciešamām vajadzībām, zeme ir tikusi uzlūkota kā pārtikas ieguvei, teritoriju pārvaldīšanai vai tās iekarošanai (Boruks u.c., 2001). Kopš seniem laikiem cilvēkus ir interesējusi teritorija un tās apsaimniekošana, kā arī vara par kādu konkrētu teritoriju, kā arī protams vara pār svešām teritorijām, jo tādā veidā varēja iegūt jaunas zemes, dārglietas kā arī pārtiku un vēl citas cilvēkam nepieciešamās lietas (Bērziņa u.c., 2012). Kopš Livonijas laikiem, kurā tika arī iekļauta daļa no Latvijas, sāk parādīties konkrētu teritoriju uzmērīšana un tās piefiksēšana uz kartes, toties, tas nebija tik viegli izdarāmas, jo mērniekiem tas nebija tik viegli paveicams (Bērziņa u.c., 2012).
Jau kopš seniem laikiem cilvēkam zeme ir bijusi viena no galvenākajiem dabas resursiem, cilvēki audzēja labību, no kā beigās spēja iegūt graudus un tālāk arī izmantot tos pārtikā, mājlopu audzēšana un vēl citas lietas, bet neskatoties uz to zemi arī vajadzēja iezīmēt un mērīt, senāk cilvēki to izmantoja ar arklu palīdzību un vēl citām metodēm, zviedru laikos jau parādijās mērnieki kuri uzmērot visu to pēc tam spēja attēlot kartē, protams, karti zīmējot un rakstot paši ar savu roku, no kā arī daudz lietas netika precīzi attēlotas (Bērziņa u.c., 2012). Pēckara periodā zemnieki centās likvidēt kara sekas, bet lielās nodokļu sistēmas dēļ, tas bija liels apgrūtinājums zemniekiem (Bērziņa, Kanaviņš, Rausis, 2003). Kolhozu laikos teritorijas tika iedalītas ar matricu palīdzību, šīm lauksaimniecības zemēm tika aprēķinātas platības un robežas, kā arī tika piešķirts konkrēts nummurs konkrētajai zemei (Bērziņa, Kanaviņš, Rausis, 2003). Mūsdienās lauksaimniecības zemes kvalitāti nav nepieciešams noteikt esot dabā, to var darīt ar ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) palīdzību (Valsts Zemes Dienests, 2016).
…