Lauksaimniecībā nodarbināto produktivitāte ir ļoti zema. Rēķinot pēc pievienotās vērtības uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto, tā bija mazāka par 10% no ES valstu vidējā rādītāja. Neskatoties uz to, ka nodarbināto īpatsvars lauksaimniecībā un lauksaimniecības kopprodukta īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā samazinājies, nozares produktivitātes koeficients palicis iepriekšējā gada līmenī. Tas liecina par to, ka pakāpeniski paaugstinās ražošanas efektivitāte, kas stabilizē nozari.
Darbaspēka apsekojuma dati liecina, ka kopumā valstī 2004.gadā bija nodarbināti 1017,7 tūkst. cilvēki (56,1% no iedzīvotāju kopskaita vecumā no 15 līdz 74 gadiem), savukārt lauksaimniecībā, medniecībā pamatdarbā bija nodarbināti 97,0 tūkst. cilvēki, kas ir 9,5% no kopējā nodarbināto iedzīvotāju skaita. Savā lauku saimniecībā ar mērķi saražot produkciju personiskajam patēriņam bija nodarbināti 5,9 tūkst. cilvēki (0,6% no nodarbināto kopskaita).
Neskatoties uz to, ka kopējam nodarbināto skaitam valstī ir tendence palielināties, kopš 2001.gada lauksaimniecībā pamatdarbā nodarbināto īpatsvars (15-74 gadu vecumā) sarucis no12,3% līdz 9,5% jeb par 21,2 tūkst cilvēkiem.
Latvijā no kopējā nodarbināto skaita pagājušā gadsimta 30.gados lauksaimniecībā un mežsaimniecībā strādāja ap 2/3, tad 80.gados šajā sfērā bija vairs nodarbināti tikai ap 16% strādājošo. Pēc Valsts statistikas pārvaldes datiem 2004.gadā lauksaimniecībā nodarbināti 9,5% no visiem strādājošiem. Lauksaimniecībā strādā bez uzskaites arī daudzi bezdarbnieki. Tādēļ faktiskais nodarbināto skaits lauksaimniecībā 2004.gadā ir lielāks, nekā minēts statistiskajos datos. Arī tehniskais nodrošinājums Latvijā ir salīdzinoši zems. Par lauksaimniecību apkalpojošo nozaru nozīmīguma var uzskatamāk spriest pēc nodarbināto īpatsvara visā agrokompleksā, kas pārsvarā Latvijā savārstās ap 1/3 no visiem nodarbinātājiem. Ja Latvijas lauksaimniecība pagājušajā gadsimtā 20., 30. un 40.gados balstījās uz zemes īpašnieku kadru potenciālu, kuri balstoties uz savām vispusīgajām zināšanām, nodrošināja saimniecības darba procesu, tad, izveidojoties sociālisma sistēmā lielsaimniecībām notika radikāla kadru specializācija: agronomi, inženieri, mehanizatori, slaucēji, cūkkopji, šoferi utt. Pakāpeniski vadošie speciālisti tika nokomplektēti ar augstskolas izglītību, bet vidējā posma speciālisti ar vidējās speciālās izglītības speciālistiem. Pārsvarā katrs speciālists darbojas savā noteiktajā sfērā, kaut arī kopējais darba apjoms un specifiskās iemaņas ne vienmēr bija pamatotas, un nereti nepieciešamība pēc šādiem speciālistiem bija vāji ekonomiski pamatojama. Stāvoklis zemnieku saimniecībās ir atšķirīgs. Vispusīgu lauksaimniecības speciālistu ir samērā maz. Pārsvarā zemnieku saimniecības vadībā un nereti arī kā galvenais darba veicējs ir bijušie lielsaimniecības speciālisti, kas labi pārzina specialitāti, bet ne vienmēr orientējas citos darba virzienos. Vislielāko īpatsvaru sastāda jaunie zemnieki, kuriem nav ne noteiktas lauksaimniecība izglītības, ne ilgstošas praktiskas pieredzes. Reizē ar to šo zemnieku iespējas ir ierobežotas, jo nav zināšanu specifiskajos tehnoloģijas jautājumos, ne arī kopsakarība ar visu lauksaimniecības ražošanu un produktu realizāciju. Šo zemnieku iespējas iegūt augstas ražas ir apgrūtinātas, jo, piemēram, pat iepirkt ķimikālijas insektu un slimību apkarošanai pēc pastāvošās Latvijas likumdošanas šie zemnieki nevar, jo nav apliecības par attiecīgo ķimikāliju lietošanas tiesībām. Neskatoties uz vispārēju plašo lauksaimniecības izglītības caurmērā zemo līmeni, pārsvarā zemnieki spēj vadīt un strādāt lauksaimniecībā, un viņu zināšanas līmenis nav galvenais augstražīgas lauksaimniecības nodrošinājumu cēlonis.…
