“... Lūk Latgale, sapņu un ilgu zeme, bēdu un ciešanu izveidojums... Purvi un meži noslēdzas pie apvāršņa, ar tumšziliem pakalniem, kas stiepjas kā nebeidzamas sargu rindas pa Latgales līdzenumiem. Lēni kustās pajūgs pa neiebruģēto ceļu lēnām kāpj dūmi pret debesīm, lauzdami sevīm ceļu drēgnajā gaisā; sēri un vienmuļi atskan dziedāšana tuvējā uzkalniņā: tur ļaudis sapulcējušies ap Kristus tēlu, lūdz dievu par labākām dienām...”1 Šādā vīzijā tiek raksturota Latgale gadsimtu mijā. Tajā pavīd skumjas un žēlabas. Kāds cits autors vispārīgi raksturo: “Laikmeta vispārējs raksturojums 19. gs. otrā puse – viens no drūmākajiem laikposmiem Latgales vēsturē un kultūrvēsturē, saistīts ar drukas aizliegumu, pastiprinātu rusifikāciju, reliģijas ierobežošanu, latgaliešu publisko nospiešanu līdz nulles līmenim.”2 Taču, neskatoties uz pastāvoša politisko situāciju, etnogrāfisko vidi šeit var raksturot kā bagātīgi spilgtu, kur nemainīgi paliek gan vietējā tradīcija, gan notiek sintēze ar tuvējo kaimiņu kultūrām.
Ar 15680 km2 platību Latgale ierindojas otrā vietā starp apgabaliem. No pārējiem kultūrvēsturiskajiem apgabaliem, kas ir ar lielāku savstarpēju radniecību Latgale ievērojami atšķiras un šo atšķirību noteic antropoģeogrāfiskā dažādība, kas ir atšķirīgas vēstures sekas. Kā seno letgaļu dzīves telpa Austrumlatvijā tā aptvēra Tālavas un Jersikas valstis, kas ievērojami pārsniedz tagadējā apgabala robežas. Tās politiskā un kulturālā nošķirtība sākās 17.gs., kad Zviedrija uzsāka Vidzemes iekarošanu.
Livonijas un pēc tam poļu feodālās kundzības laikā (14. – 16.gs.) Latgale administratīvi bija saistīta ar Vidzemi, bet pēc Altmarkas pamiera (1629) tika izveidots īpašs apgabals – Inflantija. 1772.gadā pēc Polijas – Lietuvas pirmās sadalīšanas Latgale tika iekļauta Krievijā (Baltkrievijas, vēlāk Vitebskas guberņā). Latgalē izdalās 4 etnogrāfiski īpatnēji novadi: Ziemeļlatgale, Dienvidlatgale, Austrumlatgale un Rietumlatgale.
Pašlaik Latgales kultūrvēsturiskais apgabals aptver Krāslavas, Ludzas, Rēzeknes, Preiļu, Balvu rajonus, Daugavpils rajonu un uz ziemeļiem no Daugavas, kā arī daļu no Jēkabpils un Madonas rajona uz Austrumiem no Aiviekstes un Pededzes.3
Latgale atšķiras no pārējās Latvijas vēl trīs īpatnēju apstākļu dēļ. Pirmkārt, vispirms Latgales iedzīvotāji vairākums, bet it īpaši turienes latvieši ir katoļticīgi, kamēr pārējās Latvijas iedzīvotāju vairākums ir protestanti. Otrkārt, Latgalē zemnieki ir atsvabināti no dzimtbūšanas tikai 1861.gadā, kopā ar krievu zemniekiem un arī uz līdzīgiem nosacījumiem, un tāpēc tur arī agrārā iekārta ir citāda nekā Kurzemē un Vidzemē. Latgale vēl ilgi pastāv ciemi, zeme paliek sadalīta šņorēs, kuras tēvam mirstot, sadala dēlu starpā un tā Latgales zemnieku saimniecības ir visai sīkas. Treškārt, Latgales nacionālās attiecības ir visai sarežģītas, jo blakus latviešiem Latgalē prāvā skaitā dzīvoja poļi, ebreji, katoļticīgie un pareizticīgie baltkrievi, pareizticīgie un vecticīgie lielkrievi. 4 …
