Jau kopš 1987. gada Latvijā uzplauka neatkarības ideja, kuras galvenais balsts - tautas pašnoteikšanās tiesības. Arvien brīvāk un atklātāk sāk runāt par staļinisma laika represijām un latviskās identitātes apspiešanu. Tautā briest brīvības ideja, kura tūlīt izlauzīsies uz āru. Laika posmu no 1987. līdz 1991. gadam Latvijā sauc par Trešo atmodu.
Tad seko Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā. Tomēr jau 1991. gada augustā sākas dažādi nemierīgi notikumi Latvijas valsts teritorijā - Rīgā iebrauc krievu tanki, bet latviešos briest neapmierinātība. 20. augustā desantnieki ieņem telefona un telegrāfa centrāli, bet Latvijas valdība aicina tautu sākt streiku un nevardarbīgu pretestību. 21. augusta naktī tiek sasaukta Latvijas Parlamenta Augstākās Padomes ārkārtas sēde, kurā tiek pieņemts Konstitucionālais likums, kura galvenais punkts ir par Latvijas statusu kā neatkarīgai un demokrātiskai republikai. Šo likumu paraksta Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs. Pēc šiem notikumiem tanki no Latvijas teritorijas izbrauca, jo arī Maskavā pučs bija izgāzies. Latvijā par pretvalstisku rīcību tika apcietināts Alfrēds Rubiks [6.]
Arī latviešu garīgo kultūru ietekmējusi politiskās varas maiņa Latvijā 80-to un 90-to gadu mijā, kas norisēja trīs posmos; 1. jaunā nacionāli demokrātiskā spēka veidošanās sākums un padomju varas krīzes iestāšanās; 2. divvaldības posms (cīņas starp leģitimēto un neleģitimēto politisko varu); 3. jaunās neatkarīgās valsts varas faktiskā tapšana un nostiprināšanās, tās starptautiskā atzīšana, sabiedrisko attiecību liberalizācija, jaunu ekonomisko un sociālo struktūru veidošanās sākums [2.(237.,239)].
1990. gada vasarā saskaņā ar valdības lēmumu radošās savienības kļūst par patstāvīgām sabiedriskām organizācijām. …
