20. gadsimta 20. -40. gadi ir tas laiks, kad var konkrēti minēt Latviju saistībā ar tās kultūru. Iepriekš, gan Livonijas laikā, gan Kurzemes hercogistes un Pārdaugavas hercogistes, gan Krievijas impērijas laikā varēja runāt tikai par latviešu un kultūru un mentalitāti, bet par tādu Latvijas kultūru nemaz nevarēja minēt, jo nepastāvēja Latvijas valsts. Man pašai ir diez gan lielas pārsteigums, ka tādā kara izpostītā zemē kā Latvija vispār varēja kas izveidoties, jo zeme bija cietusi gan Pirmā Pasaules kara laikā, gan arī Brīvības cīņu laikā.
Taču izveidojoties stabilai valstij pēc Brīvības cīņām 1920. gadā strauji sāka attīstīties jaunas nozares, to skaitā arī kultūras nozares. Latvieši jau pirms Latvijas laikos bija īpaši inteliģences cienītāji, tāpēc latvju vidū bija daudzas spēcīgas personības : dzejnieki, mūziķi, aktieri, mākslinieki, zinātnieki u.c. , kuri zināšanas pārsvarā bija ieguvuši Tērbatas universitātē. Šajā referātā es apskatīšu vairākas kultūras nozares kā izglītību, kuru uzskatu par pašu svarīgāko, jo tā ieaudzina jaunajās paaudzēs visas nepieciešamās dzīves gudrības, literatūru un grāmatniecību, un arī presi, jo tā uzrunāja tautu un kaut kādā veidā spēja aizstāvēt tās intereses, tēlotāja mākslu, jo daudzi tajā laikā celtie objekti kā Brīvības piemineklis vēl jo projām nav mainījis savu nozīmi latviešu vēsturē un arī ceru, ka nākotnē nemainīs, teātri un arī mūziku. Visas šīs nozares pastāvēja jau iepriekš, pirms Latvijas brīvvalsts laika, taču tad tā atdzima jau ar citu sparu.…