Secinājumi
Gandrīz visus 46 gadus, kamēr Latvija bija PSRS sastāvā Latvijas Komunistiskajai partijai nepārprotami bija vadošā loma sabiedrībā. Tā bija elitāra partija, kurā bija gods iestāties un būt par tās biedru. Esot partijas biedram tika garantēts dažādas privilēģijas.
Teorētiskā valsts vara piederēja valdībai un valsts aparātam, bet faktiskā vara piederēja tieši partijai. Taču visus nozīmīgos lēmums pieņēma nevis LKP, bet gan politbirojs Maskavā. LKP attīstība un izplatība Latvijā notika ļoti strauji, jo tā tika izveidota jau pēc iepriekšēja modeļa, kas pastāvēja Krievijā. Agresīvās LKP politikas dēļ, pirmajos gados komunistu skaists Latvijā palielinājās trīs reizes Partijas sākuma periodā latviešiem nebija iespējams ietekmēt partijas lēmumus vai tās darbību, jo latvieši nevarēja ieņemt augstus amatus, tāda bija PSRS politika.. Taču pēc Staļina nāves šī politika mainījās.
PSRS politika pret tautu nacionālajām īpašībām kļuva pielaidīgāka un to izmantoja nacionālkomunisti, kas iestājās par latviešu valodu un latviešu kultūras saglabāšanu. Cenzūra no LKP puses kļuva mazāka, daži LKP biedri pat atbalstīja nacionālkomunista E. Berklava idejas. Tā kā Berklava darbība un idejas īsti neatbilda padomju ideoloģijai, viņš tika atlaists no darba un viņam aizliedz atgriezties Latvijā. Darbu un vietu partijā zaudēja vēl neviens vien nacionālkomunists, kas bija vienisprātis ar Berklavu. Kaut gan nacionālkomunistu darbība tika ātri vien pārtraukta, šīs idejas, par kurām viņi pastāvēja, bija kā pamats trešajai atmodai.
Pēc nacionālkomunistu izskaušanas atkal pastiprinājās LKP kontrole pār sabiedrību, aktīvāk sāka notikt latviešu pārkrievošana un tika darīts viss, lai pēc iespējas ātrāk iznīdētu nacionālismu.…