Valsts ekonomiskā stabilitāte nav iedomājama bez noturīgas tiesiskās bāzes, kas ir viens no svarīgākajiem pamatiem brīvā tirgus attīstībai. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas tika pieņemta vesela virkne likumu un valdības noteikumu, kam bija jāveicina tirgus saimniecības izveidošanās. Šajā sakarā, kā svarīgākais normatīvais akts jāmin 1990. gada 26. septembra likums "Par uzņēmējdarbību". Tam sekoja likumi par „Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru", kā arī likumdošanas akti, kas regulē atsevišķas uzņēmējdarbības formas. Būtiska loma bija Civillikuma Lietu tiesību un Saistību tiesību daļu spēka atjaunošanai. Pieņemot Komerclikumu (KL), ir sperts nozīmīgs solis Latvijas privāttiesību sistēmas atjaunošanas un sakārtošanas virzienā.
Komerclikuma pieņemšana, kurš veidots, balstoties uz kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā valdošajām atziņām, ir nozīmīgs solis Eiropas Savienības virzienā, tuvinot komercattiecību tiesisko reglamentāciju tādu valstu līmenim, kurās pastāv attīstīta tirgus saimniecība, galvenokārt ES vadošo dalībvalstu tiesiskajai reglamentācijai.
Ievērojot privāttiesību duālā regulējuma doktrīnu, gandrīz katras kontinentālās Eiropas valsts privāttiesību sistēmas pamatu veido civiltiesību un komerctiesību kodifikācijas. Kontinentālās Eiropas valstu likumdevēji ir uzskatījuši par vajadzīgu šīs speciālās normas to specifikas dēļ atdalīt no vispārējām civiltiesībām un ietvert tās atsevišķā kodifikācijā. Izņēmums ir Šveice, Itālija un Nīderlande, kur komerctiesību normas ir iekļautas vispārīgajā civiltiesību kodifikācijā. Valstu civillikumi satur tiesību normas, kas attiecas uz visiem privāttiesību subjektiem, bet komerctiesību kodifikāciju uzdevums ir regulēt tieši uzņēmēju saimniecisko darbību, pielāgojot privāttiesisko regulējumu komerciālās apgrozības vajadzībām. [1, 16]
Komerctiesības jeb, lietojot pirmskara Latvijas tiesību doktrīnā izplatīto terminoloģiju, tirdzniecības tiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē tiesiskās attiecības, kas rodas sakarā ar tirdzniecību. Tirdzniecība jeb mūsdienu izpratnē komercdarbība ekonomiskajā nozīmē ir darbību kopība, kas nodrošina preču apgrozību no ražotājiem pie patērētājiem. Krievu jurists G. Šeršeņevičs savos darbos pauž viedokli par tirdzniecību kā par darbību, kuras mērķis ir starpniecība ekonomisko labumu apgrozībā. Arī Latvijas pirmsokupācijas perioda atzītākie speciālisti tirdzniecības tiesībās bija vienisprātis par to, ka tirdzniecība ir uz ekonomisku labumu apgrozījumu vērsta darbība, kuru pozitīvais likums atzīst par tirdzniecību, t.i., kurai piemēro tirdzniecības tiesības (K. Čakste, op. cit., 2. lpp.)…