Valstis atšķiras dabas resursu, ģeogrāfiskā stāvokļa un klimata, kā arī iedzīvotāju skaita un izglītības līmeņa ziņā. Šīs atšķirības nozīmē to, ka kādai valstij var būt priekšrocības attiecībā pret citu valsti kviešu audzēšanā, automašīnu ražošanā utt. Starptautiskā tirdzniecība dod iespēju valstīm specializēties tādā ražošanā, ko tās veic vislabāk.
Valstij obligāti vajag importēt izejvielas un pirmās nepieciešamības preces, kuras tā vai citā iemesla dēļ nevar saražot vai iegādāties dotajā teritorijā. Cits iemesls importam ir ja tīri ekonomiski neizdevīgi ražot atsevišķas preces. Šī ir vecākā starptautiskās tirdzniecības forma, un tā joprojām ir svarīga mūsdienu tirdzniecības daļa. Piemēram, Lielbritānija, tādus produktus kā rīsus, tropiskos augļus var iegūt tikai ar importa palīdzību. Mūsu republikā sakarā ar dabas resursu trūkumu vajag importēt tādus svarīgus produktus kā gāze un naftas produkti. Tirdzniecība ar citām valstīm dod iespēju cilvēkiem iegūt daudz plašāku preču klāstu, nekā tie paši spēj saražot. Šodien valstis specializējas starptautiskās tirdzniecības ietvaros, cenšoties izmantot savas priekšrocībās, un apmaina savas preces pret citās valstīs ražotām. Specializācija palielina pasaules kopējo preču izlaidi. Preces tiek ražotas lielākā daudzumā ar mazākām izmaksām. Starptautiskā tirdzniecība dod iespēju valstīm iegūt vairāk preču, nekā izmantojot tikai savus iekšējus resursus.…