Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, viena no galvenajām valsts problēmām ir bijis veicināt latviešu valodas apguvi un lietojumu, tādēļ tika veikti vairāki pasākumi, lai paplašinātu latviešu valodas kā valsts valodas lietošanu, jo PSRS pastāvēšanas laikā tā bija būtiski samazinājusies. Kaut arī latviešu valodas zināšanas pakāpeniski uzlabojas, it seviški jaunajā paaudzē, joprojām ir liels to iedzīvotāju skaits, kas latviešu valodu prot vāji, vai arī nezin vispār. Tas savukārt samazina nepilsoņu iespējas un vēlmi iegūt Latvijas pilsonību, ierobežojot saziņas spēju ar valsts struktūrām un līdzdarbošanos sabiedriskās un politiskās norisēs.
Valodas problēma nezaudēja savu aktualitāti arī mūsdienās, jo valsts valodas nezināšana ierobežo daudzu iedzīvotāju darba izvēli un konkurentspēju. Mūsdienās lielākā daļa darba devēju dod priekšroku nevis krieviski runājošiem, bet iedzīvotājiem, kas brīvi pārvalda latviešu valodu. Valsts valodas nezināšanu var paskaidrot ar to, ka vēl joprojām sabiedrībā ir dzīvi stereotīpi, kas traucē reāli uztvert valodas situāciju. Dažādos kolektīvos ir atšķirīga atieksme pret valsts valodas lietojumu, kā arī daudziem trūkst izpratnes par valsts valodas nozīmi. Tam par cēloni faktiski ir krievu valodas kolektīva lingvistiskā pašpietiekamība. Tas savukārt rada motivācijas trūkumu apgūt un lietot valsts valodu.…