Augstais latviešu izglītības līmenis un tiekšanās pēc garīgajām bagātībām sekmēja grāmatniecības attīstību. 1910. gadā Latvijā bija 79 grāmatrūpniecības uzņēmumi (no tiem 45 Rīgā), kas izdeva dažāda satura grāmatas latviešu, vācu un krievu valodā. Vidēji katru darbadienu iznāca trīs dažāda nosaukuma latviešu grāmatas. Iecienītākos latviešu grāmatu apgādus vadīja Ansis Gulbis, Ernests Birznieks-Upītis un Atis Ķēniņš. A.Gulbis izdeva grāmatu sēriju “Universālā bibliotēka”, kurā ik mēnesi iznāca 6 – 7 izdevumi, kas bija iespiesti līdz 10000 eksemplāru lielās tirāžās un maksāja tikai 10 kapeikas. Izdevēji galveno uzmanību veltīja latviešu dzejnieku un rakstnieku darbiem. Daudz tulkoja arī vācu un krievu autoru sacerējumus, bet citu tautu literātu darbus – krietni mazāk.
Bez šīm valdības atļautajām grāmatām Latvijā tika izplatītas arī no ārzemēm ievestas nelielas revolucionāra satura grāmatiņas, galvenokārt latviski tulkoti marksistiska satura darbi.
Latgalē grāmatniecības uzplaukums sākās tikai pēc 1904. gada, kad cara valdība atcēla aizliegumu iespiest rakstu darbus ar latīņu burtiem. Šajā Latvijas novadā iznāca galvenokārt reliģiska satura grāmatas un kalendāri. Tikai 1914. gadā tika izdota Antona Skrindas sakārtotā pirmā latgaliešu dzejas izlase “Kūkle”.
Pirmajā kara gadā (1914.) Latvijā iznāca gandrīz tāds pats grāmatu, laikrakstu un žurnālu daudzums kā iepriekšējos gados. 1915. gadā, kad karadarbība skāra mūsu tēvzemi, izdevējdarbība strauji pasīka. Vācu okupētajā Kurzemē un Zemgalē gandrīz pilnīgi apstājās latviešu grāmatu un avīžu izdošana, vienīgi Jelgavā zem stingras vācu kontroles iznāca laikraksts “Dzimtenes Ziņas”. Daudzas jaunas avīzes sāka iznākt Maskavā un Pēterpilī. Latviešu laikrakstus iespieda pat Harkovā, Omskā un Vladistokā. Vairākos latviešu strēlnieku pulkos iznāca savi preses izdevumi.…