Latvijas ģeogrāfija

Geogrāfijas zinātnieki pirmsākumi ir meklējami senatnē. Uzskata, ka ģeoģrafijas vārdu ir darinājis grieķu zinātnieks Eratostens pirms 2200 gadiem. Jau pašā sākumā šī zinātne ir aprakstijusi Zemes fizisko uzbūvi un dabu, kā arī cilvēkus un to darbību. Grieķu un vēlāk arī romiešu ģeogrāfi mērīja Zemi, dalīja zemeslodi ģeogrāfiskajos platimos un garumos, veidoja kartes.Tika raksturoti klimatiskie procesi, veģetācija, dabas ainavas un to izmaiņas. Vienlaikus tika pētīts arī cilvēku dzīvesveids, valoda, reliģija, paradumi, zemes izmantošanas veidi. Tā pamazām veidojās divas lielas ģeogrāfijas apakšnozares – fiziskā jeb dabas ģeogrāfija un ekonomiskā jeb saimniecības ģeogrāfija. Ģeogrāfu uzmanības lokā iekļāvās arī apdzīvojuma, cilvēku ataudzes, kultūras, dzīvesveida un labklājības problēmas; šo zinātnes virzienu padomju ģeogrāfiskās skolas ietekmē sāka dēvēt par sociālo ģeogrāfiju.
Cilvēka ģeogrāfija palīdz izprast pasauli, kurā mēsn dzīvojam, izprast apstākļus, kas liek cilvēkiem izturēties tā vai citādi. Tā skaidro tās kontrastainās parādības, kuras redzamas dažādās pasaules zemēs un reģionos. Cilvēka ģeogrāfijas zināšanas ir nepieciešamas, lai izskaidrotu dažādas starptautiskās un nacionālās problēmas (piemēram, skābo lietu rašanos, siltumnīcas efektu, ekonomiskās krīzes, iedzivotāju migrāciju, starptautiskās tirdzniecības problēmas u. c.)…