Ievads
Pēdējo 10 gadu laikā Latvijas finanšu sektors būtiski mainījies. Nozīmīgākie Latvijas finanšu sistēmas liberalizēšanas un regulēšanas pasākumi – finanšu pakalpojumu liberalizēšana, valūtas maiņas ierobežojumu un banku procentu likmju administratīvās regulēšanas atcelšana, tekošā un kapitāla konta liberalizēšana un tirgus atvēršana ārvalstu konkurencei – veikti jau 20. gs. 90. gadu sākumā. Tādējādi finanšu sistēmas attīstības svarīgākie pamatnosacījumi Latvijā tika ieviesti jau pārejas posma sākumā. Kopš tā laika Latvijas finanšu sektors pārdzīvojis dažādus attīstības posmus, t.sk. strauju banku sektora izaugsmi, banku privatizāciju, 1995. gada banku krīzes ietekmi un Krievijas 1998. gada finanšu krīzes izraisītās grūtības. Savukārt uzraudzības sistēmas pilnveide, banku sektora konsolidācija un ārvalstu kapitāla ieplūde veicinājusi finanšu sektora stabilitātes pieaugumu un nostiprināšanos.
Finanšu sektora nozīme gan attīstītajās, gan attīstības valstīs arvien vairāk palielinās. Iespējams, svarīgākā finanšu sektora funkcija ir uzkrājumu novirzīšana investīcijām. Tomēr vēl būtiskāks ir šo uzkrājumu izmantošanas veids. Finanšu sektora galvenā priekšrocība ir uzkrājumu efektīva sadale starp kapitāla patērētājiem – uzņēmumiem un privātpersonām, kas izmanto kredītus. Nozīmīga finanšu sektora funkcija ir arī tautsaimniecības risku minimizēšana, jo finanšu starpnieki klientiem piedāvā arvien sarežģītākus kredīta, valūtas un procentu likmju risku minimizēšanas un pārdales instrumentus. Pieņemts uzskatīt, ka finanšu sektora izaugsmi galvenokārt nosaka valsts tautsaimniecības attīstības pakāpe. Savukārt saskaņā ar jaunākajiem rietumvalstu ekonomistu pētījumiem finanšu tirgus izaugsme būtiski ietekmē tautsaimniecības attīstību. Tas nozīmē, ka finanšu sektoram ir svarīga loma Latvijas nominālās un reālās konverģences sasniegšanā ar Eiropas Savienību (ES).
…
