Tāpat ka vairumam mazo valstu, Latvijas ārējā tirdzniecība ir un būs sevišķi nozīmīga, jo tās ekonomika var funkcionēt tikai kā atvērta ekonomika. Tos nosaka vispārzināmie apstākļi, kurus mainīt nav iespējams: ierobežota vietējo izejvielu bāze, valsts iekšēja tirgus maza ietilpība. Tomēr pasaules prakse rada, ka arī mazas valstis sekmīgi, integrējoties pasaules ekonomika, var sasniegt apbrīnojamus saimnieciskos rezultātus. Kļūt par Eiropas nelielu, augsti attīstītu valstu līdzvērtīgu partneri - tādam jābūt Latvijas saimnieciskās attīstības stratēģiskajam mērķim. Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams nosacījums ir sekmīga ārējā tirdzniecība. LR ekonomisko integrāciju nosaka valsts ārējās tirdzniecības politika.
Politiskie faktori eksporta veikšanai:
-stabilitāte,
-nacionālā un valstiskā identitāte,
-drošības garantijas un kolektīva drošība.
LR neatkarības pirmajā posma (1918 - 1940) bija samērā attīstīta ekonomika un tirdzniecības attiecības ar daudzām pasaules valstīm (lielākoties ar Rietumiem).
Eksporta problēmas (1918 - 1920). 1918.gada beigās aiziet vācu okupācijas karaspēks izlaupot Latviju.
1919.gada 4. jūlijā tiek pilnība aizliegta precu izvešana uz ārzemēm. Bez tam eksporta atļaujas izdeva vienīgi firmām, kas no ārzemēm ieveda pirmās vajadzības preces. Tirdzniecības un rūpniecības ministrija kavēja Latvijas preču eksportu, apgrūtinot to arī ar visāda veida formalitātēm, ko bieži mainīja, katrā tāda reizē anulējot visas agrāk izdotās precu izvešanas atļaujas.
Piemēram:
- 1920. gada 14. janvārī rīkojums noteica, ka visiem izveidotajiem koferiem, kastēm, groziem, saiņiem u.t.t. jābūt attiecīgi atzīmētiem arī izvedatļaujas līdz ar katra apzīmēta iesaiņojuma saturu. Visas agrākās atļaujas, kuram šo apzīmējumu nebija uzskatīja par nederīgiem.
- Eksportētājiem bija jānodod Finansu ministrijai liela dala iegūtas ārzemju valūtas, dažos gadījumos pat līdz 80%, pret Latvijas rubļiem. Dažas eksportpreces bija apliktas ar izvedmuitu, ko samaksāja ārzemju valūtā.
…
