Ekonomiskie apstākļi ražošanā katrā nacionālajā saimniecībā ir pietiekoši atšķirīgi. Atšķirības saimniecības apgādes tehnoloģiskajos līmeņos, strādnieku kvalifikācija, dabas apstākļi noved pie ievērojamām atšķirībām darba ražīguma jomā. Tas nozīmē to, ka darba izmaksas uz vienu produkcijas vienību to saražojot, dažādās valstīs ir atšķirīgas. Katrā valstī arī veidojās savs darba intensitātes lielums. Tāpēc dažādās valstīs, uz vienu un to pašu laika vienību, darba izmaksas ir atšķirīgas. Kā arī ja ņem vērā to, ka darba ražīgums ir atšķirīgs, tad būs redzams ka dažādās valstīs vienā un tajā pašā laika vienībā tiek saražots dažāds daudzums produkcijas. Tātad atbilstoši arī nesakritīs produkcijas vienības cena dažādās valstīs. Katrā valstī ir savs līmenis sabiedriski nepieciešamo izmaksu produkcijas ražošanai, kas nosaka to nacionālo vērtību.
Pēc starptautiskās preču apgrozības attīstības, ražošanas internacionalizācija paaugstina darba sabiedrisko nozīmi starptautiskā mērogā, cena kļūst par starptautisku kategoriju. Atsevišķu valstu darbs saņem starptautisku atzinību, kā daļa no pasaules kopīgā darba.
Darba izmaksas katrā atsevišķā valstī ir raksturojamas kā individuālas izmaksas. Tajā pat laikā cenu likuma darbība nosaka pielīdzināt dažādās individuālās izmaksas pie sabiedriskajām izmaksām.
Tāpēc preču apmaiņai pasaules tirgū būtu jānotiek nevis pamatojoties uz nacionāli-sabiedriskām nepieciešamām darba izmaksām, bet pasaules vidējās izmaksās, citiem vārdiem sakot, starptautiskajā preču apmaiņas pamatā ir internacionālā preces vērtība. …