1.5. Latvijas dzinējsuņa nodarbinātība
„Ne katra valsts var lepoties ar nacionālo suņu šķirni. Latvija varētu. Diemžēl Latvijas dzinējsuns pat pašu mājās nebauda pienācīgu godu un šķirnes pārstāvju ir vien pāris simti.”7
Latvijas dzinējsuņa pirmais uzdevums medībās ar dzinējiem ir, pārvietojoties lēkšiem, ar ožu nojaust medījamā dzīvnieka atrašanās vietu mastā. Pēc tam, sekojot pa uzietajām medījamā dzīvnieka svaigajām pēdām, Latvijas dzinējsuņa pienākums ir uziet medījumu un ar balsi meistarīgi izdzīt to uz mednieku līnijas. Pēc standarta apraksta prasībām, tam dzīvnieks mastā nav jāaptur un nav nikni jāuzbrūk.
Pamatā ar šiem suņiem tiek medītas stirnas (izņemot ar vecumā jauniem suņiem – aut.), kaut tas nav Latvijas dzinējsuņa pamatdarbs, brieži, aļņi, mežacūkas un zaķi. Tā kā šīs šķirnes suņiem nav tieksmes vajāt medījumu kilometriem tālu, tie tiek uzskatīti par īpaši piemērotiem Latvijas dzinējmedībām − mežos, kas ar stigām sadalīti kvartālos. Bet medniekiem jāzin, ka dažiem Latvijas dzinējsuņiem joprojām ir diezgan izteikti senču (augsto takšu un bīglu piejaukums) gēni, kas liek sunim vajāt medījumu samērā lielos attālumos. Taču Latvijas dzinējsuni, no dzīvnieku vajāšanas lielos attālumos, var atradināt ar nopietnu un pacietīgu dresūru.
Latvijas dzinējsuņus tradicionāli izmanto kvartālos sadalītos, ar stigām atdalītos meža gabalos. Šajos apstākļos no Latvijas dzinējsuņa visvairāk tiek prasīta paklausība, neatlaidība, dzenot medījamo dzīvnieku uz mednieku līniju. Jāuzsver, ka tā arī ir viena no prasībām Latvijas dzinējsuņa standartā: uzvedības tips - nosvērti kustīgais.
…
