Pēc Aukstā kara agrāk savstarpēji konkurējošu Austrumu un Rietumu bloka valstu līderi – M. Gorbačovs un Dž. Bušs seniors – pieteica „jaunu pasaules kārtību”, kuru balstīs plurālisma, tolerances un sadarbības koncepti.1 Tomēr tajā pašā laikā daudzi analītiķi pieteica „jaunas pasaules nekārtības” iestāšanos.2
Līdz ar Aukstā kara beigām bija vērojamas pārmaiņas starptautiskās sistēmas struktūrā, proti, notika pāreja no bipolāras globālās drošības struktūras uz daudz sarežģītāku un neparedzamāku pasaules sistēmu. Pārmaiņas starptautiskās sistēmas drošības vidē norādīja arī uz jauniem drošības izaicinājumiem, proti, neskatoties uz to, ka pēc Aukstā kara bija samazinājusies augstas intensitātes reģionālo un nacionālo konfliktu iespējamība, bija radušies jauni un vairāk izkliedēti draudi, ko galvenokārt noteica tas, ka riskus starptautiskajai drošības videi pēc Aukstā kara rada daudz lielāks aktieru skaits.3
Starptautisko attiecību diskursā viens no dominējošajiem uzskatiem balstās uz pārliecību, ka pēc Aukstā kara starptautisko sistēmu raksturo unipolārs spēku līdzsvara modelis, kura centrā atrodas ASV, kas diktē „spēles noteikumus” citiem sistēmas aktieriem, kā arī tiek pausta pārliecība, ka tuvāko gadu laikā, balstoties uz tālredzīgām un racionālām ASV ārpolitikas stratēģijām, starptautisko sistēmu vēl joprojām raksturos unipolaritāte.4 Tomēr citādāku 21. gadsimta sākuma starptautiskās sistēmas raksturojumu piedāvā Ričards Hāss (Richard Haass), argumentējot, ka ir vērojama virzība uz nepolāru spēku līdzsvara modeli. Nepolāras sistēmas ietvaros varai piemīt difūza un izkliedēta daba, starptautisko attiecību dienaskārtību ietekmē un veido ļoti liels skaits ar varas resursu bagāti sistēmas aktieri, kā arī šādu spēku līdzsvara modeli ir ļoti grūti vadīt, un tas ir draudošs un intensitātes ziņā pieaugošu globālo izaicinājumu pilns.5 Starptautiskās sistēmas attīstības tendences un tai raksturīgās pazīmes un attiecību modeļi nosaka to, kā sistēmas aktieri, sadarbojoties viens ar otru, veido drošības vidi gan starptautiskā, gan nacionālā līmenī un kā valstis, balstoties uz starptautiskās sistēmas sniegtajām iespējām un ierobežojumiem, tiecas īstenot savas nacionālās intereses un meklējumus pēc drošības savās ārpolitikas stratēģijās. Līdz ar to, pamatojoties uz Ričarda Hāsa piedāvāto starptautiskās sistēmas nepolārā spēku līdzsvara modeļa raksturojumu, darba gaitā centīšos rast atbildi uz izpētes jautājumu – kā Latvija nepolāra spēku līdzsvara modeļa ietvaros var sekmēt savu nacionālo drošību?…
