Drošība ir starptautiskās politikas nozare, kurā pastāv visdaudzveidīgākais definējumu klāsts. Drošības koncepts ir viens no senākajiem un attīstītākajiem konceptiem starptautiskajā politikā. Tomēr pastāv zināma vienprātība drošības pamatdefinīcijas jautājumā, un drošības politiku būtībā varam definēt sekojoši : „Drošība ir stāvoklis bez draudiem, valsts un sabiedrības spēja saglabāt savu neatkarīgu identitāti, kā arī funkcionāla vienotība attiecībā pret pārmaiņām, kuras tiek uztvertas kā naidīgas.”1
Drošības problēmas pamatā ir jautājums – kā izdzīvot? Atbildes gūšanā ir nepieciešama pamatinformācija, proti, kas grib izdzīvot, kas apdraud attiecīgā elementa pastāvēšanu, kādi līdzekļi ir apdraudētā elementa rīcībā, kāda ir apkārtējā vide, kurā būtu jāatrisina drošības problēma – kopumā šī informācija veido drošības kodolu.
Pastāv uzskats, ka līdz ar aukstā kara beigām galvenais drošības objekts un subjekts bija valsts. Pēc aukstā kara beigām radās jautājums, kas tad īsti ir jāaizsargā un kas apdraud drošību. Pamatots jautājums bija, vai iespējams analizēt drošību tā, kā to darīja līdz 1991. gadam. Starptautiskās sistēmas struktūra, kas noteica drošības teorijas praktisku lietošanu šajā laika periodā, bija sabrukusi. Daudzas no starptautiskajām organizācijām, kas asociējās ar auksto karu, pārdefinēja savus mērķus. Pēc aukstā kara beigām drošībai kā konceptam parādījās plašāka nozīme, kas ietvēra sevī jaunas drošības dimensijas – papildus militārai un politiskai drošības izpratnei, veidojās ekonomiskā, sociālā un vides drošības izpratne. …