Latvijas nacionālā banka – Latvijas Banka – tika nodibinātā 1922.gada 19.novembrī un darbojās līdz 1940.gada jūnijam. Pēc Otrā Pasaules kara Latvijas teritorijā pastāvēja PSRS valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris (Rīgā) ar 43 rajona nodaļām un dažādos laika periodos specializētās bankas – Celtniecības banka, Komunālā banka u.c. Tā kā padomju laikā valsts ekonomiskā attīstība bija atkarīga no partijas lēmumiem un piecgades plāniem, tad tā iestāde, kuru sauca par valsts banku, pasīvi pildīja saņemtos rīkojumus. Pēc PSRS sabrukuma situācija krasi mainījās.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā, kad nodibinājās pirmās komercbankas un tika atjaunota centrālā banka - Latvijas Banka, gandrīz katru gadu ir notikušas krasas pārmaiņas, kas būtiski mainījušas ne tikai banku darbības principus, bet arī iespaidojušas visu Latvijas ekonomisko dzīvi.
Atjaunotā Latvijas Banka nav vecākā banku struktūra pašreizējā Latvijas finansu sistēmā. Vairākas komercbankas tika nodibinātas vēl pirms centrālās bankas atjaunošanas. Taču nenoliedzami Latvijas Banka, kā jau tas centrālai bankai pienākas, ir viena no nozīmīgākajām institūcijām Latvijā.
Bankas vēsture īsumā ir šāda: neatkarīgas Latvijas Republikas pirmā valūta bija Latvijas rublis. Tās stabilitāti garantēja toreizēja Latvijas Krājbanka un kredītbanka, kura pildīja centrālās bankas funkcijas.
Latvijas banku kā centrālo valsts kredītiestādi formāli nodibināja 1990.gada 2.martā ar LPSR Augstākās Padomes likumu. Pēc pāris mēnešiem tika apstiprināti jaunās Latvijas centrālās bankas pagaidu statūti. Taču Latvijas Banka faktiski nestrādāja, naudu neemitēja un Latvijas teritorijā naudas apgrozības saimnieks joprojām bija PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris. Latvijas Bankas valdībai, tāpat kā tas notiek citās tirgus ekonomikas valstīs, bija jāuzņemas aktīva loma inflācijas apkarošanā, nacionālās naudas vienības vērtības saglabāšanā, valūtas kursa stabilizēšanā, banku “spēles noteikumu” izstrādāšanā. …
