Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, 1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Latvijas Bankai tika piešķirtas emisijas tiesības. Tās pagaidu statūti tika apstiprināti 1922.gada 19. septembrī ar Ministru kabineta lēmumu, un tās sākotnējais kapitāls bija 10 milj. latu.
Banku nodibināja uz Valsts Krāj- un Kredītbankas bāzes, Latvijas Bankai 1922.gada 1. novembrī pārņemot tās aktīvus un pasīvus, un jau 1922. gada 2. novembrī Latvijas Banka laida apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes – 500 Latvijas rubļu naudas zīmes ar uzdruku. Latvijas Banka veica gan tiešo valsts centrālas bankas uzdevumu – naudas zīmju emisiju, to nodrošinājuma un apgrozības kontroli, gan komercdarbību, finansējot un kreditējot valsts un privātos uzņēmumus, iestādes un pilsoņus.
1923.gada 24. aprīlī Saeimas plenārsēde apstiprināja Latvijas Bankas statūtus, ko valsts prezidents Jānis Čakste parakstīja 2. jūlijā. Banku vadīja padome un valde. Padomes sastāvā bija tas priekšsēdētājs, viņa vietnieks un 11 locekļu, bet valdē bija iekļauts galvenais direktors, viņa vietnieks un trīs direktori.
Par pirmo priekšsēdētāju tika iecelts finanšu ministrs Ringolds Kalnings. 1926. gadā par padomes priekšsēdētāju kļuva tautsaimnieks un Saeimas deputāts Rīgas Diskonta bankas direktors Jūlijs Celms, bet 1931.gadā viņu nomainīja Ādolfs Klive, kas vadīja padomi līdz Latvijas okupācijai 1940.gadā.
1924.gadā jau bija izveidojusies Latvijas Bankas struktūra: bankas centrāle (Rīgā, K. Valdemāra ielā 2a), 8 bankas nodales, kuras veica visas operācijas, un 14 nodales, kuras veica tikai valsts kases funkcijas, kā arī pasīvā (noguldījumu) operācijas. Šāda struktūra saglabājās līdz 1940. gadam.…
