Agrārpolitika veido daļu no valsts saimnieciskās politikas. Tās funkcijas:
Nodarbina valstī dzīvojošos iedzīvotājus
Nodrošina lauku vides sakārtotību
Nacionālo apgādi
Jo neatkarīgāka ir agrārpolitika, jo valsts ir neatkarīgāka no citu valstu politikas un nav nepieciešams importēt preces, kuras ražo valstī.
Kopš deviņdesmito gadu vidus valstī ir vērojama izaugsme. Laika periodā no 1996. Gada līdz 2000. Gadam IKP ir palielinājies par 25,6% jeb vidēji gadā par 4,7% . šajos gados IKP Latvijā ir pieaudzis aptuveni divas reizes straujāk nekā ES un pusotras reizes straujāk nekā ES kandidātvalstīs. Pamazām sāk samazināties starpība starp Latvijas un ES IKP uz vienu iedzīvotāju. Tas, rēķināts pirktspējas paritātes vienībās pēc Eurostat datiem, 2000. Gadā Latvijā bija 29% no ES vidējā (1996. Gadā – 25%).
Aktivitāte pieaug gandrīz visās nozarēs. Vairāk nekā ¾ no šī pieauguma nodrošina 4 nozaru – apstrādes rūpniecības, tirdzniecības, komercpakalpojumu un transporta un sakaru – attīstība.
2.Agrārpolitikas vieta nacionālajā saimniekošanas politikā.
Agrārpolitika nosaka lielā mērā valsts labklājību. Pakāpeniski samazinoties mazo zemnieku saimniecību skaitam, un palielinoties kooperatīviem tādējādi radot politiku, kas vērsta uz lielajām saimniecībām ir daudz atbalstošāka, jo konkurence samazinās un lielāku uzmanība tiek pievērsta šīm saimniecībām. Līdz ar to agrārpolitikas loma valsts politikā veidojas daudz pilnīgāka, konsekventāka. Agrārpolitikas vietu valstī nosaka attiecībā pret valsts zemnieku saimniecību daudzumu un tās ražošanas apjomu.
2001. gada laikā Latvijas integrācijas process Eiropas Savienībā arvien vairāk ir apliecinājis savu nozīmīgumu Latvijas ekonomikas stiprināšanā un izaugsmes nodrošināšanā. Var droši teikt, ka Eiropas Savienība Latvijai ir nevis pašmērķis, bet gan papildu dzinējspēks attīstībai.
Savukārt ES valstis 2001. gadā ir pildījušas savu ieceri: līdzās paralēli notiekošajām kopējo institūciju un politiku reformām, kā arī eiro ieviešanai, tās ir turpinājušas uzsākto ES paplašināšanās “projektu”.…
